Viedoklis: Caur sāpēm uz Pekinu un vēl tālāk

Viss sākās pagājušā gada Eiropas čempionātā Itālijā. Pirms turnīra izlases galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš bija plānojis gatavot praktiski tikai 12 kandidātes, tomēr dažādu traumu dēļ viņam pēdējā brīdī nācās pierunāt Tāri un Osi-Hlebovicku, lai tās palīdzētu valstsvienībai. Vienā no pēdējām pārbaudes spēlēm traumu vēl guva Babkina un liekās spēlētājas Zvirgzdiņam pat nebija jānosauc.

Viss turpinājās arī paša čempionāta laikā – saspringtā spēļu grafika un aizvien augošās apetītes iespaidā traumas guva arvien vairāk spēlētājas un viss beidzās ar Guntas Baško pleca traumu pusfināla spēles ar Krieviju laikā. Pēc šīs traumas viņa nevarēja spēlēt arī pirmajos klubu sezonas mēnešos. Itālijas turnīra laikā samērā nopietnas traumas guva/atsvaidzināja arī Anete Jēkabsone-Žogota un Ieva Tāre, bet tomēr var teikt, ka traumētas bija praktiski visas.

Pēc atgriešanās no Itālijas Gunta uz jautājumu „Kā veselība?” atbildēja īsi un kodolīgi – „Paldies, sūdīgi”.

Likās, ka tas ir tikai viena čempionāta sindroms, tomēr nē. Zvirgzdiņš gan no savām kļūdām bija mācījies un Olimpiskajam kvalifikācijas turnīram gatavoties sāka 15 spēlētājas, tāpat arī izlases sastāvs bija papildināts ar vēl vienu fizioterapeitu (homeopātu), kā arī masieri no Maskavas „Dinamo”. Arī pārbaudes spēles izlase īsajā gatavošanās laikā praktiski neaizvadīja, kas spēlētājām pirms turnīra traumas nelika gūt. Tomēr pēc garās klubu sezonas ilgāku laiku individuāli gatavojās vairākas no izlases vadošajām spēlētājām – Baško, Jēkabsone-Žogota, Ieva Kubliņa.

Līdz braukšanai uz Spāniju viņas gandrīz visas paspēja izārstēties, tomēr ja notiek spēlēšana izlases rindās, tad tā ir gandrīz droša garantija traumatismam. Pirmajā spēlē ar Senegālu Latvijas izlase jau pirmajā ceturtdaļā veica izrāvienu 27:0 un žurnālistu vidū galvenās runas sākās ap vienu jautājumu – Zvirgzdiņš varētu dot iespēju spēlēt rezervistēm, lai līderes negūst nevajadzīgas traumas. Tomēr riskēt neriskē ne Znaroks, ne Starkovs, ne arī Zvirgzdiņš un, neskatoties uz vairāk kā pārliecinošo uzvaru, līderes šajā mačā spēlēja gana daudz. Paldies Dievam, laukumu visas pameta uz savām kājām (pretēji kādai no senegālietēm, kura pēdējās minūtēs laukumu atstāja uz nestuvēm).

Taču pēc spēles runas atsākās – Tamane dabūjusi pa žokli, Tārei tas sāp, vēl kādai kas cits... Tomēr beigās gan secinājums bija viens – kad meitenēm jāiet laukumā, tad sāpes tiek aizmirstas.

Diemžēl garā Zane otrajā spēlē laukumā neizgāja. Naktī pirms spēles viņai palika slikti, vēl četras stundas tika pavadītas slimnīcas uzņemšanā un tik „bāliņai” viņai laukumā nebija iespējams iet. Kaut gan izlases garākā spēlētāja slimnīcā aizvadīja divas naktis, nekas konkrēts tur konstatēts netika, bet gan jau tie franciski runājošo afrikāņu sitieni vien bija vainīgi.

Protams, nedrīkst aizmirst arī otrās spēles varones Tāres elkoņa traumu mačā ar Angolu, kuras dēļ viņai visticamāk uz Pekinu nāksies doties tikai kā 13.spēlētājai.

Ar šo tekstu nevēlos stāstīt, cik mūsu meitenes ir vājas vai kā citādāk sliktas, bet gan tieši otrādi. Neskatoties uz to, ka „sāp visām”, viņas visas arī vienmēr ir gatavas doties laukumā līdz pēdējam (tā pati Baško Itālijā). Tomēr ceru, ka pēc šīs bezatpūtas vasaras Pekinā vai vēlāk klubu sezonā vairs neviena negūs ko ļoti smagu, kaut gan uz to velk. Bet iespējams, ka tas pat būtu labāk, ja kas notiktu.. Atpūsties meitenēm nesanāks līdz pat nākamā gada jūnijam, kad Rīgā noslēgsies Eiropas čempionāts, bet atceramies stāstu par Biedriņu, apendiksu un sezonas izskaņas „double-double” birumu. Arī toreiz izskaidrojums bija tikai viens – pēc nepārtrauktā skrējiena, kas sākās aizpagājušajā sezonā aizvadot 82 spēles NBA regulārajā sezonā, tad vēl izslēgšanas mačus, turpinājās vasarā, gatavojoties Eiropas čempionātam, un beidzās ar vēl vienu NBA sezonu, spēlētājam bija iestājies nogurums un jaunam spēka uzplūdam pietika tikai ar divu nedēļu atpūtu slimības gultā.

Pēc Eiropas čempionāta Rīgā izlasei būs beidzies maratons vairāku gadu garumā un nenosodīsim, ja vairākas no spēlētājām pēc tam aizies dekrēta atvaļinājumā. Palaidīsim viņas tur ar cerību, ka meitenes atgriezīsies vēl labākas.

Tomēr vēl pirms tam priekšā ir starts Pekinā un tad arī Rīgā. Un tāpēc vēlos pateikt lielu PALDIES, ka ir tāda mūsu sieviešu basketbola izlase. Lai gan brīžiem (lielā daļā mačā ar Japānu) tiek apšaubīta mana ilūzija, ka viņas, spēlējot labākajā sastāvā, ir neuzvaramas, tomēr šā vai tā esmu pārliecināts, ka viņas ir labākās.

Runājot par nākotni. Līdz startam Pekinā sastāvā iekļūs viena jauna spēlētāja (Cinīte?), tomēr arī pēc šīm basketbolistēm, kuras visas (izņemot Tāri) ir vai nu spēka pilnbrieda gados, vai pat tos vēl nav sasniegušas, tukšums nav. Baiba Eglīte gan uz četriem gadiem izlasei šķiet ir zudusi, tomēr pēc pāris gadiem lielajai izlasei būs pieejama arī Sabīne Niedola un viņa nav vienīgā. Tiešām gribas cerēt, ka ja pat kādu laiku nevārēs Jēkabsone-Žogota, Baško un vēl kāda, vienība paliks sliktākajā gadījumā tikai nedaudz vājāka.

Priecājoties par sieviešu basketbola izlases sasniegtajiem un vēl gaidāmajiem panākumiem, Ints Megnis, Ziņu aģentūra LETA, speciāli eSports.lv.