Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:875, Did:0, useCase: 3

Lūsiņš par rekordsezonu Vācijā, savu jauno ampluā un Gudļevska faktoru

Rolands Eliņš

Lūsiņš par rekordsezonu Vācijā, savu jauno ampluā un Gudļevska faktoru
Edgars Lūsiņš un Latvijas jaunais vārtsargs Dilans Birkāns. Foto: LHF

Vācijas DEL izslēgšanas spēlēs tuvojas pusfināla fāze, un par Vācijas čempiona titulu aktīvu cīņu turpina Kristera Gudļevska pārstāvētā "Pinguins" komanda, kuras treneru kolektīvā otro gadu strādā Latvijas hokeja speciālists Edgars Lūsiņš. Atzīmējot viņu pārstāvētās komandas negaidīto pacelšanos Vācijas hokeja virsotnes tuvumā, aicinājām Lūsiņu uz plašāku sarunu brīdī, kad viņa komanda gaida savus pretiniekus pusfinālā un kad var atvēlēt laiku arī plašākam skatam uz gandrīz jau aizvadīto sezonu.

Ceturtdaļfinālā jūsu komanda uzvarēja ar 4-0, sēriju pabeidzot 24. martā. Pusfināla pretiniece joprojām nav zināma (sērijā starp "Tigers" un "Schwenninger" 3-3, nākamā spēle sestdien), sanāk vairāk nekā nedēļas pauze. Vecais "play-off" jautājums - šādi pārtraukumi komandai dod atpūtu vai izsit no ritma?
Mums līdzīgi bija arī pēc regulārās sezonas, kad nācās gaidīt pārspēļu iznākumus, tur arī bija ilga sērija, un sanāca vairāk nekā nedēļas pārtraukums. Bet es saku, ka tas nāk par labu. Vācijas līgā regulārā sezona ir pietiekami ilga (52 spēles katrai komandai), slodzes pietiek, un nogurums uzkrājas. Jā, dažreiz ir tā, ka komanda šādas pauzes dēļ iziet no spēļu ritma, taču iespēja uzkrāt spēkus un atjaunoties tomēr ir svarīgāka. Tagad mēs turpinām darbu treniņos, taču ir iespēja atpūsties no spēlēm.

Par "play-off" droši vien šobrīd pāragri runāt un vērtēt, bet par aizvadīto regulāro sezonu gan varam parunāt jau tagad. Ja komandai pēc astotās vietas 2023. gadā šosezon ir pirmā vieta tabulā, tad laikam lieki vaicāt, vai esat apmierināti ar paveikto?
Jā, protams, ka esam priecīgi. Šis ir "Pinguins" kluba rekordgads - gan pēc punktiem, gan pēc vietas tabulā, gan arī izslēgšanas spēlēs. Jau tagad esam paveikuši to, kas ne reizi nebija izdevies iepriekš, proti, tikuši līdz pusfinālam.

Turklāt neviens nevar tagad strīdēties, ka mums kaut kas sanācis neloģiski vai ar laimes palīdzību. Komandas treneris Tomass Popišs bija nominēts gada trenera balvai Vācijai, uz labākā uzbrucēja balvu pretendēja divi mūsējie slovēņi - Jans Urbass un Žiga Jegličs, kuri abi turklāt bija līgas rezultatīvākie spēlētāji, kā līgas gada vārtsargs tika apbalvots Kristers (Gudļevskis). Domāju, ka šāda dažādība individuālajos novērtējumos lieliski apliecina, ka mēs šosezon savus panākumus guvām loģiskā kārtā. Teikšu pat vairāk - mūsu panākumi bija likumsakarīgi. Skaidrs, ka hokejā un sportā vispār var dažās spēlēt uzvarēt arī nedaudz neloģiski, bet, lai uzvarētu 52 spēles ilgā sezonā, nepieciešama stabilitāte.

Bet no kurienes uzradās šī panākumu stabilitāte? Komandas sastāvā vasarā tādas lielas pārmaiņas jau nebija, līderi praktiski visi vecie, arī galvenais treneris tas pats jau vairākus gadus.
Es teiktu, ka beidzot atspēlējās kluba ilgtermiņa filozofija. Brēmerhāvenā komanda tiek veidota tieši tā, lai vasarās nebūtu lielu pārmaiņu un sastāva izformēšanas. Kluba vadība ir lojāla pret spēlētājiem, piedāvā ilgtermiņa līgumus (arī Gudļevskis klubam pagājušajā maijā pievienojās ar divu gadu līgumu, kas Eiropas hokejā nav nemaz tik bieža parādība - aut.p.) un rada apstākļus, lai viņiem patiktu šeit palikt. Tas savukārt nostiprina komandas kodolu.

"Pinguins" ir personisks klubs, kas ir panācis to, ka hokejisti šeit nevis vienkārši spēlē un nopelna naudu, bet iedzīvojas. Čaļi spēlē un cīnās par savu klubu. Tā nav kluba filozofija, kas dod efektu tūlīt un tagad, bet ilgtermiņā - šīs sezonas rezultāti runā paši par sevi, vai ne?

Turklāt šī iedzīvošanās un uzņemšana komandā ir ne tikai sadzīviska, bet arī piedomājot pie emocionālās puses. "Pinguins" vadība pievērš uzmanību, lai komandā neviens nejustos kā cilvēks no malas. Mums ir četri dāņi sastāvā, četri slovēņi, divi no Amerikas, mēs ar Kristeru divi latvieši. Katram spēlētājam ir savs mazais bariņš, katram komandā ir savējais cilvēks, un tad jau dzīvot ir vieglāk. Ja reiz dzīvot ir vieglāk, tad cilvēciski saprotams, ka šeit gribas palikt. Lai varētu palikt šeit, vieta jānopelna ar labu spēli, un tā ir motivācija strādāt. Tas viss principā ir loģiski un nekāds unikāls izdomājums, taču šis kurss jānotur arī ilgtermiņā, nevis tikai vārdos, un galvenajam trenerim Popišam un kluba vadībai šo sakņu ielaišana dziļāk zemē tagad ir atmaksājusies.

Vai jau pirmssezonā bija sajūta, ka tagad pienācis brīdis, kad komanda palēksies no tabulas vidusdaļas uz tādu līmeni, ar ko var uzvarēt 36 spēlēs no 52?
Pirms sezonas tādi mērķi skaļi izteikti netika gan, bet iekšēji katram gribējās notēmēt uz ko vairāk un tikt izslēgšanas spēlēs. Formāts šeit ir tāds, ka tikai "Top6" (14 komandu konkurencē) garantē vietu "play-off", 7.-10. vieta spēlē pārspēles, turklāt, ja uzvari pārspēlēs, tad tāpat 1/4 finālā pretim nāk galvenās favorītes.

Un atgādināšu, ka sezonas sākums jau mums galīgi nebija rožains - bija, šķiet, četri zaudējumi piecās spēlēs. Bet tad uzmetām pamatīgu kūleni savā sniegumā.

Labi, klubam panākumi, viss redzams tabulā. Kā tev personīgi šis gads? Otrā sezonā DEL kā vārtsargu trenerim un pirmā sezona, kurā tev oficiāli bija arī video trenera pienākumi.
Tas bija vasaras lielākais izaicinājums, pirmoreiz pieķēros video lietām tādā līmenī. Mūsdienu hokejā tas jau ir neatņemami, ka jāstrādā ar datoru, video un citām tehnoloģijām, bet tagad tas kļuva par manu pienākumu apstrādāt informāciju un piegādāt to komandai. Tagad bija jāstrādā vairs ne tikai ar vārtsargu video, bet kopumā dažādās spēles situācijās, un šo atbildības nastu izjutu, jā.

Neviens arī nedeva laiku iešūpoties, nevienam īsti neinteresē, kā tu to dabū gatavu, visu nosaka darba gala rezultāts. Kad sāc darīt jaunu lietu, tad viens ir lēnā garā izmēģināt kas un kā, bet pavisam cits ir, kad tas jādara "dzīvajā" un steigā. Ir tāds teiciens - no kuģa pa taisno uz balli. Es teikšu, ka šajā situācijā man pat kuģa nebija (smejas). Taču es to novērtēju kā lielisku iespēju, kas man ļāva iegūt vērtīgu pieredzi un augt kā trenerim. Viegli nebija, mati palikuši sirmāki, taču esmu pateicīgs, ka tāda situācija izveidojās un varēju strādāt arī ar video. Sasummējot to visu divos vārdos - esmu priecīgs.

Nepieklājīgs jautājums: ja strādā gan vārtsargu trenera, gan video trenera pozīcijās, vai tas nozīmē, ka arī alga ir dubultā?
Tā gluži nav gan. Katram trenerim ir savi pienākumi papildus tiešajam amata aprakstam, katrs dara kaut ko vairāk. Protams, būtu normāli, ja video treneris būtu pilna laika darbs vienam cilvēkam, taču treneru kolektīva izmērs ir tāds, kāds ir, un tā ir bieža situācija Eiropas hokejā. Mēs klubā esam četri treneri un ar savām astoņām rokām cenšamies paveikt 10-12 roku darbu.

Taču labi darbi vainagojas ar augļiem - esmu vienojies ar "Pinguins", ka turpināsim sadarbību uz vēl diviem gadiem. Uztveru to kā novērtējumu, ka paveiktais darbs nav palicis nepamanīts, un esmu priecīgs, ka varu turpināt strādāt vienā no Eiropas spēcīgākajām hokeja līgām. Neteikšu to ar kaut kādu lielību vai tamlīdzīgi, bet tikai konstatējot faktu - šobrīd neviens cits Latvijas treneris šādā līmenī ārzemēs nestrādā, vai ne?

Vismaz tagad ātrumā nevaru nosaukt. Nu, daži strādā austrumos no mums, bet tie jau mūs neinteresē, ne?
Nē, neinteresē gan.

Kā treneris tu iepriekš biji strādājis Latvijas jauniešu izlasēs un "Prizmā", tad 2020. gadā aizbrauci uz Austriju, teici, ka to redzi kā iespēju mācīties un augt. Salīdzini, lūdzu, vai šobrīd esi cits treneris nekā 2020. gadā? Kas mainījies tieši tajā, ko tu pats dari?
Noteikti redzu lietas citādi un vairāk. Ne jau ar vairāk acīm, tās man joprojām ir tikai divas, bet tagad redzu lietas arī no citam perspektīvām. Daudz izmantoju video ierakstus, pēc treniņiem un spēlēm eju cauri pats savam darbam, un kopumā strādāju citādi nekā pirms četriem gadiem. Galu galā, mans darba materiāls jau tagad arī ir pavisam cita lieta - Eiropas "Top" līmeņa vārtsargi.

Tas tev devis patīkamu ierakstu karjeras dosjē - "uztrenēts DEL regulārās sezonas labākais vārtsargs".
Kristeram viss salikās pa plauktiņiem. Pie gada balvas un individuālās atzinības viņš pats ir vainīgs, tas ir viņa nopelns.

Jā, liktenīgi, ka viņš atgriezās "Pinguins" komandā, kur aizvada tik labu sezonu. Kristers iepriekš jau bija šeit spēlējis 2020. gadā, un toreiz bija tā, ka es nedaudz palīdzēju un aizliku vārdu par viņu. Bet tagad viņš komandā tika pie līguma uz savu roku un ar sava vārda reputāciju.

Gudļevskis pirms gada "MoDo" aizveda uz Zviedrijas augstāko līgu, bet jaunu līgumu viņam tur tomēr neiedeva. Skatoties, ko viņš šosezon paveicis DEL, "MoDo" (11. vieta SHL sezonā, paliekot ārpus "play-off") gan jau var kost pirkstos, ne?
Zini, tas ir jautājums Kristeram, un viņa vietā neatbildēšu par to, kā zviedri novērtēja vai nenovērtēja viņu. Jāņem jau vērā, ka komandas veidošanā lēmumi ne vienmēr tiek pieņemti tīri pēc snieguma laukumā, mēdz būt arī finansiāli un politiski apsvērumi. Galvenais ir tas, ka Kristers toreiz Zviedrijas pirmajā līgā paņēma maksimumu, pēc tam pieņēma jaunu izaicinājumu Vācijā un arī ar to tika lieliski galā.

Skaidrs, ka pamatvārtsarga loma komandas rezultātos ir milzīga, un Gudļevskis nospēlēja 45 mačus no 52, kamēr "Pinguins" izcēlās ar lielisku aizsardzības statistiku, 52 spēlēs ielaižot tikai 116 vārti. Kā teiktu tu - šī statistika vairāk pastāsta par komandas aizsardzību, spēles stilu vai vārtsargu?
Mēs, starp citu, tikai par deviņiem ielaistiem vārtiem atpalikām no līgas rekorda. Ja līmenī nebūtu aizsardzība vai vārtsargs, tad par to, protams, nemaz nevarētu runāt. Atbildot uz jautājumu - neielaist vārtus palīdz daudzi apstākļi. Mums bija līgas labākais vairākums un viens no labākajiem mazākumiem, uzturējām spēles disciplīnu.

Gudļevska tēma, protams, interesanta arī saistībā ar Latvijas izlasi. Otro gadu pēc kārtas viņam spēcīga individuālā sezona ar augsta līmeņa "play-off" mačiem pavasarī (pirms gada Zviedrijas "Alssvenskan" finālsērija, tagad Vācijas vismaz pusfināls), bet izlasē viņš PČ mačā laukumā nav devies kopš 2019. gada.

Saprotu, ka kā Gudļevska treneris klubā 100% objektīvs šajā tēmā nevari būt, taču viedoklis mani tāpat interesē. Ņemot vērā Elvja Merzļikina gaidāmo pievienošanos, Šilova faktoru un arī Ivara Punnenova dalību treniņnometnē, kādu paredzi Latvijas izlases vārtsargu līniju pasaules čempionātā?
Neslēpšu, ka man ir personīga profesionālā interese par to, kā izlases treneri sarēķinās visus argumentus vārtsargu līnijā un kā sadalīsies spēles laiks izlases vārtos.

Ja nav vārtsargu, tad ir problēma. Ja ir divi labi vārtsargi, tad ir problēma, kuru likt vārtos. Ja ir trīs labi vārtsargi, tad ir vēl lielāka problēma. Tā ka principā ar vārtsargiem visu laiku problēmas (smejas). Bet nu pagaidām mēs to visu redzam tikai uz papīra - Elvis vēl ir Amerikā, Kristers vēl Vācijā. Gan jau tiks pieņemti pareizie lēmumi, tas būs izlases treneru ziņā, kuri klātienē redzēs visus vārtsargus un izrunāsies ar visiem. Man no malas grūti teikt, kā viņiem būtu jādara.

Man nav šaubu, ka Kristers var pārliecinoši nospēlēt visu PČ augstā līmenī, es redzu, kā viņš strādā, kā lasa situāciju laukumā un kā darbojas ar nūju, redzu, kā viņš ikdienā tiek galā ar atbildību. Taču Elvis spēlē NHL... Ar šo daudzpunkti tad arī atbildēšu.

     [+] [-]

, 2024-04-01 08:25, pirms 4 nedēļām
Paldies!
Interesanta intervija.