TwitterMazliet no šodienas SA jeb Latvijas hokeja ikdiena
Mazliet no šodienas SA jeb Latvijas hokeja ikdiena
Kirovs Lipmans atkal var staigāt paceltu degunu: hokeja izlase atkal ir kvalificējusies olimpiskajām spēlēm.
Trešo reizi pēc kārtas. Un, kāpēc lai Lipmans tagad nestumdītu mākoņus! Trīs reizes pēc kārtas spēlēt olimpiādē nav nekāda joka lieta, jo vairāk tāpēc, ka hat trick iespēts bezsistēmas apstākļos, jo tādas Latvijā nav bijis un pārskatāmā nākotnē tāda nav saskatāma. Vienvārdsakot, vārds "fenomens", ar ko pašmāju hokejs sadzīvo vēl kopš deviņdesmito gadu vidus, joprojām ir pie dzīvības un turpina īstajām hokeja lielvalstīm turēt acis lielā izbrīnā. Pirmo olimpiādi norakstījām uz īstās " Dinamo" skolas rēķina. Otrā olimpiāde bija kaut kas pa vidu: PSRS laiku "Dinamo" paliekas un kaut kas no Latvijas hokeja gudrībām. Trešā olimpiāde? Puse no tagadējā sastāva pirms četriem gadiem olimpisko turnīru Turīnā skatījās mājās uz dīvāna. Laiki mainās, sastāvs mainās, un laiks, kad gadsimtu mijā vaimanājām par nogulēto paaudžu maiņu, jau ir aiz trejdeviņām jūrām. Tātad – ar gariem zobiem un šķībiem skatiem pār plecu piesauktā paaudžu maiņa ir notikusi, un nekāds ķeizargrieziens šajā laikā nav veikts. Vieta pasaules čempionāta elitē tiek uztverta kā pašsaprotama lieta, un tā vien šķiet, ka arī spēlēšana olimpiādē kļūst par Latvijas hokeja ikdienu. Nebūs melots, ja gabaliņu no Vankūveras olimpiādes sev piesavināsies arī "Dinamo" un vēl daudzi citi, kuri par izlasi atceras tikai tad, kad tā uzvar. Negribu celt pieminekli Kirovam, jo pats esmu viņu gānījis no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, jo ej nu sazini, cik tālu būtu ticis Latvijas hokejs, ja desmit gadus hokeja saimniecībā būtu valdījis cits totalitārs prezidents. Varbūt kādā no olimpiādēm vai pasaules čempionātiem mums būtu medaļas? Vai arī – hokejs jau sen būtu ierakstīts sarkanajā grāmatā. Varbūt... Neuzsist Kirovam pa plecu arī nevar, taču izskatās, ka šobrīd hokejs izlases kontekstā ir iestidzis pašapmierinātībā: pasaules čempionātā vienīgais mērķis ir saglabāt vietu elitē. Olimpiādes kontekstā – tikt uz spēlēm. Ar šiem uzdevumiem dzīvojam jau desmit un vairāk gadu, un tautai vienudien var apnikt pieticīgie mērķi. Līdzjutējam un visam hokejam ir vajadzīgas uzvaras. Ne tikai vienā spēlē, bet ilgākā laika posmā, visa turnīra garumā, nevis būt "vieniem no". Lai mainītu ilggadējo ēdienkarti, šefpavāram jāmeklē jauni palīgi, un, kamēr hokeja aprindas turēsies uz vecajiem pāļiem, turpināsim dzīvot no vienas olimpiādes līdz otrai, no viena pasaules čempionāta līdz otram. Junioru izlases te iekļūs, te izlidos no spēcīgāko grupas, parādīsies pa kādam jaunam spīdeklim, bet ar to vien nepietiks, lai uzlēktu augstāk par desmito (devīto, vienpadsmito...) vietu. Sistēma, programma vai vēl sazin kas, bet ir jābūt ilgstošai stratēģijai – pa kuru ceļu vest visu hokeja saimniecību. Tādas Latvijas hokejā nav bijis, un nav pazīmju, ka tuvākajā laikā būs, tāpēc joprojām par mūsu hokeju uz kopējās pasaules kartes turpināsim runāt kā par fenomenu.
[+] [-]
Par Jekimovu - moš džekam nākamajā gadā izdodas iekosties kādā zviedru, teiksim, Allsvenskan klubā, tad jau tālāk var cerēt uz ko vairāk... Jācer, ka Iļiško beidzot tiks ārā no tā zviedru 4. līgas kluba - džeks ir pelnījis spēlēt augstākā līmenī...
[+] [-]