Izlases devušas cerības

Pieaugušo izlase – no izsvilpšanas līdz aplausiem Ierasts, ka lielākā uzmanība un līdz ar to arī atbildība vienmēr tiek pieaugušo izlasei – vienalga, vai tas ir futbols, basketbols vai kāds cits sporta veids. Jau gada sākumā bija skaidrs, ka saglābt 2006. gadā izlieto ūdeni nebūs viegli, un iekļūšana otrajā Eiropas čempionātā pēc kārtas šķita diezgan nereāla.

2007. gadu sākusi ar diviem "sausajiem" zaudējumiem pārbaudes turnīrā Kiprā pret nebūt ne vājajām Bulgāriju un Ungāriju, vēl nemaz nevarēja nojaust, ka izlase tūdaļ atradīsies pēdējo gadu zemākajā punktā rezultātu izteiksmē. Šis brīdis pienāca martā, kad Eiropas čempionāta atlases cikla spēlē Latvija izbraukumā pret pundurvalstiņu Lihtenšteinu ne tikai nespēja izveidot vairāk par pāris pusmomentiem, bet piedevām ielaida bumbu savos vārtos, piedzīvojot kaunpilnu zaudējumu ar 0:1. Nav brīnums, ka šo spēli futbolisti nevēlas atcerēties vēl tagad. Mačs kļuva arī par pēdējo Jurijam Andrejevam, kura vadībā izlases sniegums krasi pasliktinājās, tomēr nevar nenovērtēt ar viņa svētību izlasē ienākušos futbolistus (Kļava, Ivanovs, Gorkšs u.c.), kas tagad lieti noder Starkovam – viņš bez ierunām stājās pie izlases stūres pēc sava bijušā palīga atlūguma.

Lai kā arī to vēlētos Latvijas izlases līdzjutēji, kuru skaits gan sāka sarukt līdz ar rezultātu pasliktināšanos, arī Starkovs nav brīnumdaris. Pirmajās spēlēs ar viņu galvenā trenera statusā atkal tika piedzīvoti "sausi" zaudējumi, šoreiz gan pret pasaules augstākās klases izlasēm – Spāniju un Dāniju. Satraukto līdzjutēju omu pavisam sabojāja zaudējums draudzības spēlē pret Moldovu ar 1:2 – lai arī vairs ne "sauss", tomēr vieni gūti vārti (tos pašus moldāvi iebakstīja savos vārtos) nebija iemesls, lai pēc mača finālsvilpes izlase netiktu pelnīti izsvilpta par bezzobaino sniegumu. Pirms septembrī gaidāmā mača pret Ziemeļīriju tribīnēs pat tika izkārts uzraksts – "Nav cīņas, nav atbalsta!", kas kalpoja par papildus stimulu futbolistiem cīnīties laukumā, un beidzot arī tika izcīnīta pirmā uzvara šogad – ziemeļīri tika pieveikti ar 1:0 (vārtus gan atkal guva paši ziemeļīri, ne mūsējie).

Beidzot parādījās arī progress spēlētāju sniegumā un atdevē, kas noteikti ir Starkova nopelns. Lai gan atlases cikla noslēguma fāzē punktus spāņiem, dāņiem un zviedriem izbraukumā neatņēmām, samērā cienīgais sniegums pret grandiem un uzvaras pār Islandi un Lihtenšteinu gada beigās līdzjutējos atgriezusi cerību un pārliecību, ka nākamais cikls būs veiksmīgāks. Kļūstot par galveno treneri, Starkovs uzreiz skaidri pateica, ka rezultātus var prasīt ne ātrāk kā pēc gada. Pasaules kausa izcīņas atlases turnīra grupu izloze mums bijusi veiksmīga, tā ka viss ir pašu rokās. Cerēsim!

Bilance: 12 spēlēs 3 uzvaras, 9 zaudējumi.

U-21 izlase savus punktus paņēma
Līdz ar "Olimpa" spēlēšanu Virslīgā futbola līdzjutējos parādījās cerību stariņš, ka sekojošais 2009. gada Eiropas čempionāta U-21 izlašu atlases cikls būs veiksmīgākais, kāds līdz šim bijis. Vairāki spēlētāji regulāri aizvadīja mačus pamatsastāvā spēcīgās komandās Virslīgā (Kosmačovs "Ventspilī", Cauņa, Blanks un Kožans "Skonto") vai izlases bāzes komandā "Olimpā", bija arī pāris leģionāri – itāļu "Ascoli" meistarību slīpējošais Gauračs, igauņu "TVMK" aizsargs Gabovs, kā arī vārtsargs Uvarenko no Čehijas "Slovan" (viņš izlasē gan nebija pamatvārtsargs).

Gada sākumā U-21 Genādija Šitika vadībā piedzīvoja zaudējumu pārbaudes spēlē pret Poliju, tomēr svarīgākais – atlases cikla pirmās spēles vasarā – vēl bija priekšā. Cikls patiešām tika uzsākts cienīgi, taču allaž pietrūka nedaudz, lai pretiniekiem atņemtu vēl kādu punktu un konkurētu ar pārējām izlasēm par pirmo vai otro vietu grupā. Pret spēcīgo Serbiju izbraukumā tika izcīnīts neizšķirts, taču prieku nomainīja sekojošie minimālie zaudējumi Ungārijai un Baltkrievijai, pret kuru gandrīz visu spēli atradāmies vairākumā. Šīs izlases objektīvi gan bija labākas, taču tas jau nav mierinājums vai pretarguments pašu neveiksmēm un nespējai izmantot vairākumu visu spēli. Gads gan tika noslēgts uz relatīvi patīkamas nots – prognozējama uzvara pār Sanmarīno mājās, zaudējums serbiem, bet uzvara valsts svētkos pret Ungāriju, un pirms nākamgad paredzētajām pēdējām divām spēlēm atlases ciklā mūsu izlase atrodas savā ierastajā 4. vietā, nepārsteidzot ne pozitīvi, ne arī negatīvi. Ja atlikušajās spēlēs pieveiksim baltkrievus un Sanmarīno futbolistus, pastāv reālas cerības pakāpties vēl vietu augstāk. Nākotne šai izlasei tomēr izskatās cerīga – līdz ar Virslīgas paplašināšanu līdz 10 komandām, jādomā, vairāk spēles laika tiks jaunajiem futbolistiem, un atliek tikai cerēt, ka pēc pāris gadiem ar mūsu olimpisko izlasi būs jārēķinās ikvienam pretiniekam.

Bilance: 9 spēlēs 2 uzvaras, 2 neizšķirti, 5 zaudējumi.

Jaunatnes izlases kā pa viļņiem
Kā jau tas raksturīgs, jaunatnes futbolā prognozējams parasti nav nekas. Aizvadītais gads izlasēm bijis interesants, taču pēc rezultātiem kādus secinājumus izdarīt ir grūti. Kopumā Latvijas jaunatnes futbols turas savā līmenī – vājākie tiek pieveikti, bet stiprākiem "iekost" pagaidām neizdodas.

U-19 izlase 2007. gadā izcīnīja četras uzvaras un piedzīvoja trīs zaudējumus. Baltijas kausa izcīņā jaunie futbolisti palika 2. vietā, piekāpjoties igauņiem, bet apsteidzot lietuviešus. Kopumā ar Lietuvu gada laikā tika aizvadītas pat trīs spēles (divas no tām – draudzības), un bilance ir pozitīva – divas uzvaras un zaudējums. Gada atbildīgākajā turnīrā – Eiropas čempionāta atlases cikla grupu turnīrā – U-19 puiši palika trešie četru komandu konkurencē – ar 0:2 piekāpjoties noteikti augstākā plauktiņā liekamajām Nīderlandei un Norvēģijai, bet ar to pašu 2:0 pieveicot turnīra rīkotāju Gruziju. Līdz ar to Andreja Karpova vadītā izlase sev varētu novērtēt viduvēji – negaidīti zaudējumi ciesti netika, bet patīkamas uzvaras arī izcīnītas netika. Nedaudz gan kremt, ka igauņi mūs pārspēja Baltijas kausa izcīņā. Jācer, ka gaidāmajā Virslīgā pie teikšanas tiks arī daļa U-19 izlases – Eiropā par jauniem futbolistiem uzskata padsmitniekus, Latvijā gan termins "jauns futbolists" pastāv bezmaz vai līdz 25 gadu vecumam.

Anatolija Čebana vadītā U-17 izlase šogad pamanījās aizvadīt pat 12 spēles (astoņi zaudējumi, trīs uzvaras un neizšķirts). Vasaras sākumā iegūtais Baltijas kauss pierādīja, ka darbs notiek pareizā virzienā, un Baltijā joprojām esam labākie. Toties gada sākumā piedzīvotās sakāves pret Zviedriju (0:2 un 0:6) droši vien norādīja uz esošajām vājajām vietām. Gada turpinājumā vasarā pat tika pieveikta Krievija, ar ko līdzīgi tika spēlēts vēl divreiz, savukārt gada svarīgākajā turnīrā – Eiropas čempionāta atlasē – trīs spēlēs tikai punkts. Prieku par pieklājīgajiem zaudējumiem lielvalstīm Francijai (0:1) un Nīderlandei (1:3) aizēnoja nespēja pieveikt Albānijas vienaudžus (1:1), kas neļauj U-17 puišus slavēt par paveikto – svarīgākais viņiem vēl priekšā.

Sieviešu izlašu sasniegumus vērtēt grūti
Lai gan pagājušā gada beigu daļā UEFA apbalvoja LFFpar paveikto sieviešu futbola attīstībā, savukārt LFF nolēma, ka turpmāk vīriešu Virslīgas klubiem jāizveido arī sieviešu komanda, dāmu izlases rezultāti 2007. gadā nav bijuši diez ko spoži. Lai gan daiļā dzimuma aktivitātēm zaļajā laukumā Latvijā īpašu vērību nepievērš, tika nokomplektētas ir vairākas izlases - ne tikai pieaugušo dāmu, bet arī U-19 un U-17 meiteņu komandas. Savukārt sieviešu 2007. gada čempionātā startēja deviņas komandas - pat par vienu vairāk nekā vīru Virslīgā. Rezultāti sieviešu čempionātā bieži vien gan bija graujoši (piemēram, 9. vietas īpašniece "Mērsrags" finišēja turnīrā ar vārtu attiecību 4:123), tomēr aptverti tika vairāki reģioni, veicinot pasaulē sporta karaļa attīstību arī starp dāmām.

Sieviešu izlase gan aizgājušo gadu par pārāk veiksmīgu nosaukt nevar, ja skatās uz sasniegtajiem rezultātiem. Gada noslēgumā četru valstu turnīrā tika kapitulēts gan kaimiņu Igaunijas un Lietuvas priekšā (attiecīgi 2:3 un 0:4), gan arī zaudēts Farēru salām (0:3).
Latvijas U-19 izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā zaudēja visas trīs grupu turnīra spēles - ja Beļģijas un Bosnijas/Hercogovinas izlases tik pārākas nebija (attiecīgi 0:2 un 1:2), tad rezultāts pret Dānijas futbolistēm komentārus neprasa - 0:10.
Līdzīgi gāja U-17 meiteņu izlasei, kas arī savā grupā palika pēdējā - 1:7 pret Isalndes vienaudzēm, 1:2 pret Ukrainu un 0:3 pret Slovēniju. Jācer, ka nākotnē rezultāti uzlabosies arī šīm izlasēm, bet pagaidām iemesla priecāties par sasniegumiem nav.

Saistītie raksti:
Leģionāru sekmes ārzemēs
Leģionāru vārtu guvumi šogad (video)