K.Vecvagars par spēlēšanu ar Gazolu, vegānismu un dzīvi pēc karjeras beigām

28 gadus vecais Kaspars Vecvagars pēdējās trīs sezonas pavadījis Spānijas pēc spēka otrajā līgā. Vispirms basketbolists sezonu pavadīja ''Palencia'', tad ''Forca Lleida'', bet 2021./2022. gadā Vecvagars spēlēja ''Basquet Girona'', ar to izcīnot ceļazīmi uz Spānijas ACB līgu. 32 regulārā turnīra spēlēs 193 cm garais spēlētājs vidēji guva 8.2 punktus un izcīnīja 2.6 atlēkušās bumbas zem groziem, kamēr izslēgšanas spēļu piecos mačos vidēji meta astoņus punktus. Intervijā portālam ''Sportacentrs.com'' Vecvagars dalījās iespaidiem par aizvadīto sezonu, turpmākajiem karjeras mērķiem, un atzina, ka pēc karjeras beigām redz sevi strādājam par treneri.

- Kopumā jau trīs sezonas spēlē Spānijas pēc spēka otrajā līgā. Kā tu tur nonāci un vai bija kāds tālāks mērķis, kuru vēlējies sasniegt, sevi apliecinot šajā čempionātā?
- Jau no jaunieša gadiem vēlējos spēlēt Spānijā. Mērķēju uz ACB līgu, bet pēc traumām sakrita tā, ka parādījās iespēja spēlēt otrajā līgā. Aizbraucu un sapratu, ka tas ir samērā labs čempionāts. Var runāt par talanta līmeni un komandu budžetiem, bet esmu tur nospēlējis jau trīs sezonas, pie tam, man iepatikās spāņu dzīvesveids.

- Kas tev visvairāk iepatikās spāņu dzīvesveidā?
- Noteikti fakts, ka ārpus laukuma dzīve ir tikpat svarīga cik basketbola dzīve. Kad aizbraucu uz Žironu, klubs akcentēja, ka nevēlas ar diviem treniņiem dienā mums atņemt personīgo dzīvi. Tamdēļ dienā bija viens ļoti intensīvs treniņš. Šādi tev ir pietiekami daudz enerģijas, lai strādātu papildus, bet otrā dienas daļa ir brīva. Spānijā cilvēki visam pieiet daudz vieglāk un to mentalitāte ir atvērtāka, līdz ar to arī emocionālais stāvoklis ir daudz patīkamāks. Pēc treniņiem devos uz vienu vietu iedzert kafiju. Laika gaitā cilvēki jau mani atpazina un starp mums izveidojās ļoti patīkama savstarpējā komunikācija, kas rezultējās draudzībā. Nevēlos nomelnot Austrumeiropu, bet šeit esam intravertāki.

- Minēji, ka Spānijas otrajā līgā līmenis nav nemaz tik zems. Karjeras laikā esi spēlējis arī Lietuvā, Polijā un Latvijā. Kur tu to ierindotu, ja piemēram, ir jāsalīdzina ar Latvijas augstāko līgu?
- Esmu domājis par šo tēmu sezonas laikā. Vairākus gadus neesmu Latvijā spēlējis, bet VEF viennozīmīgi būtu otrās līgas spēcīgākā komanda. Pārējās četras, kuras spēlēja "Final Four", ieskaitot Žironu, varētu cienīgi spēlēt pret to pašu VEF un būtu augšgala vienības.

- Vai kāda ACB līgas komanda arī bija, teiksim, ar savu fārmklubu otrajā līgā, vai tās vairāk pārstāvētas zemākās līgās?
- ACB klubi ir vairāk ieinteresēti, lai viņu komandas būtu trešajā vai ceturtajā līgā, jo "LEB Oro" nepieciešams lielāks budžets. Šajā čempionātā ir jāceļo vairāk un tādējādi izdevumi ir lielāki. ACB klubiem tas nav izdevīgi. Piemēram, 2020./2021. gada sezonā Barselonas B komanda uzvarēja trešo līgu, bet nemaz nepārcēlās uz otro, jo viņiem tas nebija finansiāli saistoši. Labāk spēlētājus ir sūtīt uz trešo līgu, kur jaunie basketbolisti iegūst spēļu praksi un iespēlējas. Otrajā līgā līmenis ir augstāks, un 17 vai 18 gadus vecam džekam būtu ļoti grūti, ja vien neesi liels talants. Citādi tava attīstība var apstāties, jo komandas vēlas uzvarēt.

- Šo sezonu pavadīji Žironā, kuras īpašnieks ir Marks Gazols. Kā tu tur vispār nonāci?
- Pirmajā gadā Spānijā spēlēju pie trenera, kuru iecēla par Žironas galveno treneri (Karls Marko - T.M.). Mums bija izveidojies labs kontakts un iederējos viņa spēles stilā. Treneris redzēja mani komandā, un biju viens no pirmajiem parakstītajiem spēlētājiem.

- Sarunas ar Marku Gazolu pirms nonākšanas klubā tev nebija?
- Vasarā nē, bet, kad aizbraucu, tad gan. Pirmā tikšanās bija interesanta. Devos uz svaru zāli, kur bija arī viņš. Sākumā bija iekšējs uztraukums. Jau pirms tam sapratu, ka viņš būs klubā, bet tomēr pirmā tikšanās bija iekšēji interesanta. Pēc pirmajām sarunām uzreiz sapratu, ka Marks ir ļoti iesaistīts gan klubā, gan seko līdz notikumiem otrajā līgā. Gazols zināja informāciju par visām komandām. Kontaktu ar viņu atrast bija vienkārši. Lielisks cilvēks, kurš palīdzēja radīt mājīgu sajūtu.

- Cik liels bija viņa faktors izcīnītajā ceļazīmē uz ACB?
- Ja viņu ieliktu jebkurā Eirolīgas komandā, tā uzreiz kļūtu būtiski labāka. Viņš otrajā līgā dominēja un man brīžiem šķita, ka Marks spēlē ar 50% spējām. Ja bija brīži, kuros mums laukumā nekas nesanāca vai bijām ilgi bez punktiem, varējām dot bumbu Markam un viņš visu nokārtoja. Varēja just, ka viņš ir augstākā līmeņa spēlētājs.

- Ir kādi piemēri, kas viņu, kā tu saki, pieskaita pie šī augstākā līmeņa bez individuālās meistarības un iegūtajiem tituliem?
- Lai cik ātri es ierastos zālē, viņa mašīna jau bija priekšā. Viņš vienmēr bija pirmais. Markam ir savs fizioterapeits un fiziskās sagatavotības treneris. Pēc tam, kad viņš pievienojās komandai, tika izremontēta ģērbtuve, lai spēlētājiem tur būtu patīkami atrasties. Marks vienmēr centās ar visiem aprunāties un saprast, kā katrs jūtas. Treniņos visiem daudz palīdzēja, un man sākumā likās, ka viņš par daudz cenšas iesaistīt uzbrukumā citus. Viņš ir tik ļoti tendēts uz to, lai citi ap viņu būtu labāki. Un tā ir viena no īpašībām, kas viņu atšķir: citus Gazols cenšas padarīt labākus, kas pierāda, ka viņš ir īsts līderis.

- Žironas klubs dibināts vien 2014. gadā. Septiņu gadu laikā tam no apakšas izdevies tikt līdz ACB līgai. Esi spēlējis trijos Spānijas otrās līgas klubos. Vai no klubu organizatoriskā viedokļa Žironā pamanīji kādas atšķirības?
- Komanda aktīvi strādāja pie mārketinga aktivitātēm. Spēles bija kā pasākums. Spēlējot, tam lielu uzmanību nepievērsu, bet, kad atbrauca sieva vai paziņas, viņi bija patīkami pārsteigti. Komandā valdīja pozitīvisms. Uzvari vai zaudē – pret tevi vienmēr izturējās labi. Mums bija arī grūti periodi sezonā, kā, piemēram, pēc tam, kad sezonas sākumā atlaida galveno treneri, kurš mani parakstīja. Vadības nostāja bija tendēta uz to, lai komanda spēlētu labāk. Regulāri gājām uz dažādām skolām, kā arī bijām piesaistīti Žironas sporta skolai. Katram spēlētājam tika piešķirta sava komanda. Man tika U10 vecuma grupa un šī pieredze bija ļoti noderīga, jo pēc karjeras beigām vēlos strādāt kā treneris. Šādā veidā paplašināju savu redzējumu un pamanīju, kā Spānijā tiek būvēta sistēma.

- Teici, ka nomainījās treneris. Vai arī tavas pozīcijas komandā bija apdraudētas?
- Nē, tādu sarunu nebija. Neliels satraukums bija, jo nezināju, kāda turpmāk būs mana loma. Sezonas ievadā tā bija diezgan liela. Biju spēlētājs, ap kuru veidoja spēli un varēju daudz uzbrukt. Ar trenera maiņu (par treneri strādāja līdzšinējais asistents Žordi Sagatals - T.M.), Marka Gazola un vēl divu citu spēlētāju atnākšanu, mana loma samazinājās. Pie tā bija jāpierod, taču izdevās adaptēties. Aprunājos ar ģenerālmenedžeri, kurš bija apmierināts ar manu atdevi treniņos. Ticu, ka, ja treniņos sevi labi pierādi, tad arī pie minūtēm tiksi. Tā arī notika. Spēles laiks vairs nebija tik liels cik sezonas sākumā, bet sev doto iespēju izmantoju maksimāli.

- Finālspēlē par ceļazīmi uz ACB līgu pret ‘’Estudiantes’’ iemeti 13 punktus, kas ‘’play-off’’ nogrieznī bija statistiski viena no produktīvākajām tavām spēlēm. Vai vari teikt, ka tā arī bija viena no sezonas labākajām?
- Grūti pateikt. Izšķirošās spēles man vienmēr patikušas vairāk, jo tieši tām visu sezonu gatavojies. Jūtu, ka ‘’play-off’’ laikā varu nospēlēt labāk, kas gan nenozīmē, ka regulārajā sezonā spēlēju ar pusspēku. Izslēgšanas cīņu atmosfēra vienkārši dod papildus enerģiju. Sezonas sākumā, kad iespēju man bija vairāk, bija spēles, kurās iemetu 20 punktus, bet pie tām iespējām, kuras man bija, tā varētu būt statistiski viena no labākajām spēlēm.

❗️2021-2022 RECAP❗️

The CHAMP Kaspars Vecvagars had a blast this year with Basquet Girona 🏆

Kaspars Vecvagars averaged 8.2 points, 2.6 rebounds and 1 assist on the year, being one the most reliable guy on offense. 👀#teambsa pic.twitter.com/j7Ulsab1lR

— BSA (@BSAagency) June 29, 2022

- Bet sajūtu ziņā?
- Tajā spēlē trāpīju savus metienus, kas iedeva arī lielāku pārliecību. Ja raugos no kopējās spēles viedokļa, tad bija labākas spēles. Ir tādi aspekti kā darbība aizsardzībā un kā komanda nospēlē tajā brīdī, kad esi laukumā. Bija viens mačs, kurā iemetu trīs punktus, bet pēc spēles treneris pie manis pienāca un teica, ka, viņaprāt, šī bijusi mana labākā spēle sezonā, jo iesaistīju partnerus un veidoju viņiem punktu gūšanas situācijas. Dažreiz tas ir būtiskāk nekā iemest punktus. Dažreiz spēlēt uzvarošā komandā un mest mazāk punktus ir svarīgāk nekā būt komandā, kas par neko necīnās, bet tu met 20 punktus spēlē. Dažreiz pieci līdz septiņi punkti uzvarošā komanda ir krietni vērtīgāki nekā 23 punkti zaudējošā klubā. Konkrēto spēli, kuru pieminu, uzvarējām ar 30 punktu pārsvaru.

- Iekļūšana ACB līgā bija liels notikums pilsētai?
- Ļoti. Pie tam, tajā pašā dienā arī futbola komanda pacēlās uz ‘’La Liga’’. Bija autobuss, braucām cauri pilsētai. Jutu, ka cilvēkiem panākums nozīmē daudz. Arī Markam tas bija svarīgi, jo pirms došanās uz NBA Žirona viņam bija devusi daudz un ar šī kluba izveidi viņš vēlējies tai atdot atpakaļ.

- Pēc ceļazīmes uz ACB līgu iegūšanas redzēju video, kur palīdzi komandas biedram attaisīt aliņu. Tas bija vienkāršs izpalīdzīgs brīdis vai arī biji viens no līderiem ģērbtuvē?
- Gaidīju šo jautājumu (smejas). Neesmu meistarīgs pudeļu attaisītājs, taču, spēlējot Lietuvā, iemācījos vienu tehniku. To noķēra arī video. Saistībā par līderi ģērbtuvē: vairāk esmu spēlētājs, kurš to parādīs ar piemēru. Lieki nerunāju, ar standartfrāzēm citus neuzkurinu. Eju laukumā, spēlēju ar maksimālu atdevi un tas, manuprāt, ir būtiskāk nekā lieka runāšana. Pie tam, esmu tajā karjeras posmā, kad cenšos citiem palīdzēt. Atsevišķas līdera īpašības man piemīt, bet tās demonstrēju ar piemēru ne vārdiem.

📹 #F4LEBOro: Cuando eres capaz de "abrir" cualquier defensa... tampoco hay cerveza que se te resista 😅

🔴 @KVecvagars se convirtió en el abrebotellas oficial del @BasquetGirona en su fiesta de celebración 🍺😜🎉

📊 https://t.co/wa3JYAGzph

📺 Así se vivió en directo ⬇ pic.twitter.com/epswK5nNCu

— CompeticionesFEB (@CompeticionFEB) June 20, 2022

- Runājot par tavu karjeru. Pamanīju, ka Spānijā spēlē nevis kā saspēles vadītājs, bet vairāk kā uzbrūkošais aizsargs. Šajā pozīcijā tu jūties komfortablāk?
- Pirms devos uz Spāniju gan ar aģentu, gan treneriem runāju, ka vēlētos spēlēt uzbrūkošā aizsarga nevis saspēles vadītāja pozīcijā. Vajadzības gadījumā varu spēlēt arī pirmā numura pozīcijā, bet vēlme bija darboties kā otrajam numuram. Šajā pozīcijā jūtos komfortablāk, jo tā varu būt efektīvāks un dot lielāku pienesumu komandai. Karjeras laikā sāc apzināties savas stiprās puses, pie tam, arī traumas ir atstājušas nospiedumus manā spēles stilā. Gan basketbolā, gan dzīvē jāprot adaptēties. Man bija jāpieņem, ka neesmu vairs tik eksplozīvs cik 19 vai 20 gadu vecumā.

- Jauniešu gados tevi uzskatīja par ļoti talantīgu spēlētāju. Vēlāk nonāci Kauņas ‘’Žalgiris’’ sistēmā, debitēji Eirolīgā, saņēmi uzslavas no Šarūna Jasikēviča, bet tad divas nopietnas traumas. Mentālajā vai fiziskajā ziņā bijis grūtāk atgriezties pēc traumām basketbolā?
- Man šīs traumas patraucēja, bet kopumā ir bijis jāiet tālāk, jācenšas adaptēties, pielāgoties un saprast sevi. Augot, domā, ka spēlēsi Eirolīgā vai NBA, bet ne vienmēr ceļš aiziet tik gludi kā biji iecerējis. Dzīve ir ar daudz pārbaudījumiem. Man viņu bijušu daudz, bet priecājos, kur atrodos šobrīd, ieskaitot mentālajā ziņā. Neskatos, kā bija pirms pieciem vai desmit gadiem, bet dzīvoju no dienas uz dienu. Covid-19 laikā ieguvu trenera sertifikātu, bet šobrīd mācos psiholoģiju, kas man palīdz saprast, kā veidoties par personību un kā tikt galā ar problēmām.

- Runājām, ka šobrīd vairāk spēlē kā uzbrūkošais aizsargs. Vai traumas tev kaut kā lika mainīt savu spēles stilu?
- Līdz traumām biju ļoti bezbailīgs, devos caurgājienos un uzbrukumus bieži noslēdzu groza tuvumā. Pēc traumām bija jāsaprot, ka to visu varu darīt, taču ar piesardzību. Centos vairāk strādāt pie metieniem no distances: floater, pustālajiem un tālmetieniem. Pie šo metienu precizitātes strādāju arī joprojām, lai pēc iespējas mazāk noslogotu locītavas un skrimšļus.

- Lasīju, ka pēc traumām kļuvi par vegānu. Vai vēl kādas lietas, kurām pievērs pastiprinātu uzmanību?
- Jā, pilnībā pārgāju uz augu valsts uzturu. Ticu, ka tas man palīdz. Laikam ejot, sāc saprast, kā tikt galā ar mikrotraumām. Vairāk iesildos, nekautrējos iet pie fizioterapeitiem un masāžām. Būtiskākais, ko esmu sapratis: nav nepieciešams sezonas trešajā vai ceturtajā spēlē tēlot varoni. Ja ir kāda mikrotrauma, tad jāsaprot, kā ar to efektīvi tikt galā, tādējādi neiedzīvojoties nopietnākā savainojumā. Iespējams, tā bija mana problēma agrāk, jo, lai arī sāpēja, turpināju maukt tālāk, domādams, ka ar mani nekas nenotiks.

- Kā nonāci līdz izmaiņām uzturā?
- Šādu dzīvesveidu piekopju trīs vai četrus gadus. Pēc Ahilleja cīpslas plīsuma nodevu asins analīzes, lai saprastu, ko mans ķermenis pieņem, bet ko nē. Rezultātā tika secināts, ka olas un piens man ir slikti, jo veidojas daudz antivielas. Ikdienā to neizjutu, bet dietoloģe izskaidroja, ko tas varētu nozīmēt un kādas veselības problēmas varētu rasties pēc 30 vai 40 gadiem. Izvēlējos negaidīt un uzreiz no uztura pilnībā izslēdzu piena produktus un olas. Vēlāk sekoja sievas iniciatīva, jo viņa veselības nolūku dēļ uzturā sāka lietot augu valsts produktus. Pakāpeniski sākām ēst mazāk gaļu. Atzīšu – sākumā bija grūti, taču laika gaitā izdevās izslēgt gaļu no savas ēdienkartes. Uzzināju, ka ir ļoti daudz dažādu ēdienu, kuri ļauj labi un garšīgi paēst. Pie tam, ķermenis ātrāk pārstrādā ēdienu. Ja tavs ķermenis ātrāk visu pārstrādā, tad arī citas norises ir ātrākas, piemēram, arī atjaunošanās no traumām. Vairāki populāri sportisti ir runājuši, kā arī pētījumos analizēts, cik šāds uzturs ir labs muskuļiem.

- Esi 28 gadus vecs un drīz tava karjera jau dosies uz otru pusi. Kādi ir tavi mērķi kā basketbolistam, kurus vēl gribētu sasniegt?
- Labs jautājums. Šī bija pirmā sezona, kad sapratu – karjera vienu dienu beigsies. Liekas, tas bija ‘’play-off’’ laikā, kad aizdomājos, cik ļoti izbaudu to, ko daru. Katram tas laiks ir cits – viens spēlē līdz 35 gadu vecumam, bet cits līdz 40 gadiem. Kādi ir mani mērķi? Šajā sezonā vēlējos nospēlēt visas sezonas spēles, bet beigās izlaidu divas. Vienu nelielas traumas dēļ ikra muskulī, bet citu, jo uz vienu dienu biju apslimis ar mistisku vīrusu. Tā bija pirmā sezona, kurā nospēlēju bez ilglaicīgām traumām. Kopumā cenšos vairs lielus mērķus neizvirzīt, lai neapdedzinātos. Vairāk fokusējos uz ikdienas darbu un šāda pieeja man palīdzējusi mentāli atrasties labā stāvoklī.

- Tev bija viena gada līgums ar Žironu. Vai aptuveni zini, kur turpināsi karjeru nākamajā sezonā?
- Lai arī Žironā man patika un tur gribētu atgriezties, jāsaprot, ka tas ir bizness. Šobrīd ar aģentu apmaināmies domām, bet vēl nekas konkrēts nav bijis. Runāju arī ar sievu, lai saprastu, kas būtu labākais ģimenei. Spēlēt ACB būtu fantastika un mērķa piepildījums, bet esmu tajā karjeras posmā, kurā vēlos spēlēt un izbaudīt basketbolu. Arī atalgojums nav mazsvarīgs, tāpēc šobrīd mēģinu saprast, kur kopējais piedāvājums būtu labākais. Pelnīt lielu naudu un sēdēt uz soliņa arī nav tas, ko vēlos. Vasara tāpēc ir interesants periods, jo var jau rīt parādīties variants, par kuru nebiju iedomājies.

- Saki, ka atalgojums ir svarīgs. Šobrīd hokejā redzam piekrišanu spēlēt KHL, lai arī Krievija šobrīd turpina iebrukumu Ukrainā, bet Latvijā ar likumu aizliegts piedalīties sporta sacensībās šajā valstī. Ja tev, piemēram, kāds krievu klubs piedāvātu trīs reizes lielāku algu nekā Eiropā, ko tu atbildētu?
- Nekādā gadījumā. Šo valsti esmu pilnībā izslēdzis no vietas, kurā kādreiz varētu spēlēt vai strādāt. Tā valsts man vairs neeksistē. Nevaru arī iedomāties kādu starp basketbolistiem, kurš varētu pieņemt šādu lēmumu, jo neviens to nesaprastu. Lai arī tas ir bizness, vērtības nevajadzētu likt pāri naudai. Vērtības norāda uz to, kāds tu esi kā cilvēks un kā tu pārstāvi savu valsti un ģimeni.

- No vērtībām esam tikuši līdz Latvijas izlasei. Kādu laiku tajā neesi spēlējis. Trenerim Banki un valstsvienības menedžmentam ar tevi ir bijusi komunikācija?
- Izlases fizioterapeits regulāri ar mani sazinās, lai uzzinātu, kāds ir mans veselības stāvoklis. Tālāk viņš informāciju nodod trenerim. Bija viens logs, pirms kura man bija saruna ar treneri Banki. Toreiz gan mikrotrauma izjauca manu pievienošanos. Ja būtu aizbraucis, liels palīgs nebūtu bijis. Pirms pēdējā loga sarunas nebija, taču man ir labas attiecības ar galveno treneri un, ja būs iespēja, noteikti palīdzēšu. Vienmēr esmu pieejams izlasei.

- Tātad tev seko līdz.
- Jā, treneris Banki apsveica mani pēc uzvaras Spānijas otrajā līgā. Mums bija pozitīva vārdu apmaiņa. Ir ļoti svarīgi, ka ir šāda savstarpējā komunikācija pat, ja tie ir tikai pāris vārdi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka izlasē ir pati foršākā atmosfēra.

- Jau nedaudz ieskicēji, ko gribētu darīt pēc karjeras beigām. Trenēsi un komentēsi basketbola spēles, kur jau pieredzi ik pa laikam gūsti?
- Labs jautājums (smejas). Šobrīd tā domāju. Nemaz nezinu, kā viss pēc karjeras beigām iegriezīsies un kādas būs iespējas, bet basketbolā sevi redzu arī pēc tam. Man ļoti patīk komentēt spēles, spriest par tām un padziļināti skaidrot notikumus laukumā. Basketbols vienmēr būs manā sirdī un tajā noteikti palikšu.