Kokainis: "Spēlei jānotiek jebkurā versijā"

Spēka vīri

Cilvēki tevi atpazīst kā basketbola tiesnesi. Bet kas ir tas, ko tu dari pārējā laikā savā dzīvē?
Jau piekto gadu strādāju Sporta Attīstības centrā (SAC), kura pamatsūtība ir dažādu sporta pasākumu organizēšana un sadarbība ar dažādiem sportistiem sporta mārketinga jautājumos – sponsorēšana, reklāmas, atbalstītāju piesaistīšana. Trešā lieta varētu būt arī sporta spēļu organizēšana dažādiem uzņēmumiem. Šajos trīs novirzienos arī strādāju. Šajā virzienā esmu strādājis arī iepriekš, un tiesāšana man nekad nav bijusi pamatnodarbošanās. Esmu strādājis Jaunatnes līgā no pirmās tās dienas kā galvenais tiesnesis, esmu strādājis Latvijas Basketbola līgā. Lēnām tas aizgāja līdz tam, ka sapratām – jāveido savs uzņēmums, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem.

Viens no lielākajiem un atpazīstamākajiem pasākumiem, ko veidojat, ir spēka vīru sacensības. Kā līdz tam nonācāt?
Mums paveicās. Tikko nodibinājām savu kompāniju, mums izdevās satikties ar Raimondu Bergmani. Lēnām strādājot, esam nonākuši tur, kur esam šobrīd. Sākām, kad pats Raimonds vēl startēja. Pirmais projekts bija Raimonda brauciens uz Āfriku uz pasaules čempionātu, kad pirmo reizi uztaisījām projektu, kurā bija sazvanīšanās, reklāma, visi beidzot saprata, kas īsti ir spēka vīru sacensības. Pirms tam visi zināja, kas ir Raimonds Bergmanis, bet, ar ko viņš īsti nodarbojās, laikam tikai retais saprata (smaida).

Kāda bija tālākā attīstība?
Pēc projekta ar Raimondu sākām domāt, kā to tālāk attīstīt uz priekšu. Radās idejas par Latvijas čempionātu. Pirms tam čempionāts bija viens posms, kurā vīri sanāca kopā un noskaidroja labāko. Pirmajā gadā laikam saorganizējām astoņus posmus. Raimonds nolika uz galda ideju par to, ka Latvijā vajag arī lielas sacensības. Uztaisījām (smejas). Tagad jau katru gadu organizējam pasaules kausus Latvijā, un esam viena no retajām valstīm, kurā ir pilnvērtīgs vietējais spēka vīru čempionāts. Citur ir atsevišķi etapi, pie mums ir seši posmi, plus pāru sacensības, plus tūlīt būs arī rekordu diena.

Šogad pirmo gadu būs arī amatieru sacensības...
Sacensības bija arī pagājušajā gadā, bet tad bija vēl tādā attīstības līmenī. Ejam soli pa solim uz priekšu. Pagājušo gadu eksperimentālā kārtībā bija vairāki posmi, tad uztaisījām nometni, uz kuru atbrauca 42 interesenti. Iepazīstinājām, kas tas tāds vispār ir, kāds ir ekipējums. Šogad čempionāts jau varētu būt pilnvērtīgs. No iepriekšējā gada uz elites grupu jau ir pārnākuši divi atlēti, un tieši tas ir vajadzīgs. Sākumā amatieros patrenējies, saproti, kas un kā, kādi svari un pēc divu gadu startēšanas daži jau pāriet uz elites klasi.

Kāda ir atšķirība starp amatieriem un elites klasi?
Svaros. Ekipējums principā ir tieši tas pats.

Spēku vīru sacensības cilvēkiem ļoti iet pie sirds un tās ir apmeklētas. Kā tu to skaidro?
Sacensības ir vienkāršas. Tas ir viegli saprotams šovs. Uzreiz ir skaidri redzams, kurš ātrāk, kurš vairāk, nav jāgaida atzīmes. Tie svari ir tik lieli, un emocijas tik patiesas, tā kā cilvēkiem ir interesanti. Protams, arī atlētu augumi. Kad cilvēki nostājās blakus un redz, kā izskatās tāds Židrūns Savicks dzīvē, tad tas jau vien ir interesanti.

Kā ar apmeklējumu amatieru sacensībās?
Tās arī ir apmeklētas. Pagājušajā gadā Rēzeknē bija vairāki simti skatītāju. Šogad būs mazliet citādāka versija, kā organizēsim. Tās būs viena no sadaļām citā lielākā projektā, tāpēc domāju, ka šogad sacensības apmeklēs vēl vairāk skatītāju.

Kādi ir balvu fondi sacensībās?
Tūkstoš latu Latvijā. Atšķirība ar pasaules kausa posmiem ir ļoti liela, par pasaules čempionātu nemaz nerunājot. Tur, šķiet, kādi 80,000 dolāru liels balvu fonds, no kuriem uzvarētājs saņem ap 40,000. Zinu, ka "Arnold Classic", kur Savickis jau uzvarējis sesto gadu pēc kārtas, pirmā vieta saņem 22,000 dolāru. Starptautiskās sacensībās balvu fondi iet tūkstošos. Šeit pie mums mēs turamies pie zemes.

Cik ļoti pasaulē kopumā ir attīstījies spēka vīru sports, teiksim, salīdzinājumā ar Latvijas līmeni?
Mēs esam diezgan labā starta stāvoklī. Ja skatāmies attiecībā pret citām valstīm, noteikti esam priekšā igauņiem un nedaudz esam aizmugurē lietuviešiem. Lietuvā, šķiet, otrs nacionālais sporta veids pēc basketbola ir spēka vīri (smaida). Viņiem ir ļoti liels valsts atbalsts, ar kuru viņi ir uztaisījuši bāzi, kur trenēties. Lietuvas komanda, kā jau zināms, ir pasaules čempione, pie tam viennozīmīgi. Pie attīstības ļoti daudz piestrādājuši amerikāņi, īpaši jaunie atlēti viņiem ir labi. 22. martā bija jaunā veidojuma Čempionu līgas posms, kurā otro vietu ieguva tieši gados jauns amerikānis, kurš startēja elitē trešo gadu. Cik no Raimonda saprotu, viņiem ir daudz šādu perspektīvu atlētu. Otrs reģions, kur ir ļoti spēcīgi sportisti, ir Austrumeiropa. No pirmā pasaules desmitnieka seši ir no Austrumeiropas – krievi, lietuvietis, igaunis, latvietis, ukraiņi. Sacensībās līdz 105 kilogramiem mūsu Māris Rozentāls bija trešais pasaulē, tā kā esam normālā līmenī.

Teici, ka Lietuvā ir valsts atbalsts. Kā Latvijā ar to?
Mums jāsaka paldies Rīgas pilsētas domei, par atbalstu tieši lielā pasaules kausa posma rīkošanai. Latvijas čempionāta organizēšanai Latvijas Spēka atlētu organizācija sadarbojas ar Aizsardzības ministriju. Tā projekta ietvaros mums ir arī dižvīru sacensības, kur tiks noskaidrots spēcīgākais armijas atlēts. Vīri startēs armijas formās ar specifiskākiem uzdevumiem. Varbūt atbalsts nav tik liels kā Lietuvā, bet ir.

Raivja Vidža uzvara deju konkursā ir atstājusi kādu iespaidu uz sponsoru piesaisti sacensībām?
Mums visi sponsori uz šo sezonu jau bija pirms vēl Vidzis sāka dejot (smaida). Ir tā, ka Vidzis mūsu čempionātā vēl nav startējis nemaz. Šogad varētu būt, ka viņš startēs, tā kā tad jau redzēsim. Domāju, ka noteikti sponsoriem tas varētu šķist interesantāk, bet to labāk varēsim redzēt gatavojoties nākamajai sezonai.

Kā tur bija ar to konfliktu starp organizācijām, kad sportisti dalījās pa sacensībām...
Tur jau, kā vienmēr, notika pasaules dalīšana starp divām federācijām. Mēs kaut kā mēģinām neiedziļināties šajā jautājumā. Kad bija pats sākums šai epopejai, mēs mēģinājām ieņemt diezgan neitrālu pozīciju. Mēģinājām vairāk sevi pierādīt ar darbiem, nevis izvērst polemiku, kurš tur ir labs, kurš slikts un kāpēc. Domāju, ka ar to, ka Vidzis ir izteicis potenciālu gatavību pārnākt pie mums, tas kaut ko pierāda. Godīgi sakot, informācija par otras puses aktivitātēm ir grūti atrodama, un es pat neinteresējos.

Studentu līga un tā tālāk

Vēl viens tavs projekts – SEB Studentu Basketbola līga (SBL). Kā izvērtās sadarbība?
Šis jau bija otrais gads, kad bijām iesaistījušies. Projekts gan bija jau diezgan ilgi – mēs ar SBL runājām jau diezgan pasen. Mūsu sūtība šajā gadījumā bija tāda, ka mēs mēģinājām dabūt sponsorus. Pēc vairāku gadu darba mums izdevās piesaistīt SEB Banku grupu. Tas ir viens no mūsu novirzieniem – citi organizē sacensības, mēs mēģinām piesaistīt sponsorus, kas palīdzētu projektu attīstīt vēl vairāk.

Organizācijas līmenis ir kārtībā, ir spēlētāji no LBL un Baltijas līgas, spēles līmenis diezgan normāls, bet tik un tā pat finālos Daugavas sporta namā tribīnes ir patukšas. Kāpēc tā?
Diemžēl mēs neesam Amerikā (smejas). Domāju, ka tīri idejiski projekts ir labs, un šogad jau tas sporta nams bija pilnāks nekā pagājušajā gadā. Vidzemes augstskola šogad startēja pirmo reizi un uzreiz "plejofos" pret RTU. Tur bija autobuss atbraucis līdzi uz Rīgu ar līdzjutējiem. Idejas ir, jāmeklē nākamās attīstības iespējas. Ceram, ka sadarbība ar SEB turpināsies. Pirmais solītis izdarīts, tagad kārta nākamajam.

Kāds ir tālākās attīstības plāns?
Esam runājuši ar jauno Basketbola savienības (LBS) vadību tieši Edgara Jaunupa kunga personā. Viņš ir atvērts diskusijai par to, kā SBL iepīt kopējā LBS shēmā, lai veicinātu mūsu pašu spēlētāju palikšanu Latvijā. Daudzi izdomā, ka varētu braukt uz ārzemēm spēlēt un mācīties. 99 procentos gadījumu mēs šos spēlētājus zaudējam. Viņi aizbrauc un atbrauc atpakaļ...nu, kā basketbolisti sabojāti, teiksim tā. Ir Kambala, ir Grafs, kas spēlē labi pēc tam, taču ir ļoti daudzi, kas, aizbraukuši kā jauni un perspektīvi jaunieši pabeiguši Jaunatnes līgu, principā basketbolā ir pazuduši. Tāpēc bija iespēja aprunāties ar Jaunupa kungu par to, ka būtu iespēja spēlētājiem gan spēlēt, gan mācīties šeit pat uz vietas. Nav jau mums tā izglītība tik sliktā līmenī, lai to nevarētu izdarīt. Latvijas Universitāte jau stipri pie tā piedomā bez tā visa. Viņiem ir daudzi bonusi tiem, kas spēlē komandā. Arī Biznesa augstskolā "Turība" tieši tāpatās. Atliek vien mācīties. Cik zinu, Amerikā neviens tevi sevišķi neglauda – vai nu tu mācies un spēlē, vai arī tikai mācies.

Rīgas Domes kausā situācija krasi atšķirīga – skolēni skrien uz spēlēm atbalstīt savējos...
Skolniekiem atšķirībā no studentiem laikam ir vēl interesanti, kā spēlē viņu klasesbiedri (smaida). Domes kausā arī sadarbojāmies ar SEB. Liels prieks, ka šogad jau 11. gads šim turnīram. Ceru, ka Dome turpinās turnīru atbalstīt. Runāju ar tiem, kas atbalstīja šo pasākumu šogad, un viņi teica, ka bijuši patīkami pārsteigti par līmeni, par interesi un atmosfēru, kas valdīja finālos. Rīgas skolām šis turnīrs kļuvis ļoti nozīmīgs, un tas tikai priecē. Ir visas iespējas attīstīties arī turpmāk.

SBL varētu būt nākamais solis jaunajam basketbolistam pēc Domes kausa...
Jā. Ja skatāmies uz cipariem, Jaunatnes līgu katru gadu beidz ap 150 jauniešiem. Cik no tiem spēlē lielajos klubos, mēs redzam – desmit varbūt? Daži ir vēl kādās junioru komandās, daži velta sevi tikai mācībām. Kādi 50 procenti no tiem visiem automātiski it kā pazūd, jo vēl nav izdevies ielauzties lielajā basketbolā. Te jau arī būtu tā Studentu līgas sūtība. Kā Amerikā - ja tu esi baigais talants, ar tevi noslēdz līgumu jau 17 gados, ja ne, tev vēl ir iespēja sevi pierādīt citā līgā un līgumu noslēdz 22 gados.

Arī strītbolu rīkoji savulaik...
Bija tāds pasākums gan, jā. Jāsaka, pat no pirmā gada jau tur biju (smejas). Atceros lielo turnīru, kas bija kādā 93. gadā, Elizabetes ielā. Neviens nezināja, kā tas īstenībā ir jādara, visi mēģinājām visu saprast no nulles, bet izdevās. Viss notiek. Kad sāku darboties SAC, pagāju malā no strītbola jautājumiem. Mums bija tikai skolu strītbols, ko organizējām jau no pirmā gada. Šogad ir viens projekts, ko esam nosaukuši par Novadu kausu. Doma tāda, ka gribam veicināt tieši reģionālo komandu dalību šajās sacensībās. Parasti bija problēmas ar reģionālo komandu iesaistīšanos. Spēles notika pa visu Latviju, bet ļoti daudz bija tieši Rīgas komandas. Daudz bija profesionālu, sporta skolu spēlētāju, bet šeit galvenais ir maksimāli iesaistīt reģionu komandas. Latgalē ir savs čempionāts pats par sevi, viņi ir izstrādājuši projektu un pat ieguvuši Eiropas naudas atbalstu. Tur viss notiek. Puzlīte ir jāsaliek kopā un jāmēģina visu virzīt uz priekšu.

Hokeja telts projekts šogad izpalika.
Jā, iepriekšējos gados tas bija mūsu projekts kopā ar fanu organizāciju. Šogad spēles notika pa nakti, neredzējām idejiski jēgu visam šim pasākumam. Ir ideja šogad taisīt šādu telti uz Olimpiādes laiku. Idejas līmenī projekts ir apstiprināts, tagad meklējam sponsorus un kārtojam atļaujas. LTV7 rādīs 24 stundas diennaktī, Latvijas Olimpiskā komiteja ir izteikusi vēmi sadarboties, tā kā ļoti ceru, ka augustā Esplanādē atkal šāda telts būs.

Par tiesāšanu

Pirms pāris nedēļām Šauļos tiesāji Baltijas līgas finālu. Kādas izjūtas?
Fināls ir fināls. Vai tas ir Baltijas, vai Latvijas līgas fināls, tās tik un tā ir divas dažādas lietas, salīdzinot ar regulāro sezonu. Spēles līmenis, protams, bija augsts. Diemžēl "Žalgiris" un "Rytas" līmenis vēl atšķiras no mūsu klubu līmeņa, bet es domāju, ka klubi ir gatavi attīstīties un nākamsezon jau būsim krietni tuvāk tam līmenim. Patīkami tiesāt šādās spēlēs, īpaši, ja spēlētāji spēlē tīru basketbolu, kas arī skatītājam ir patīkami. Protams, sasprindzinājums uz laukuma ir liels, galvenais nesadarīt muļķības (smejas).

Tur bija tas joks ar tablo...
Jā, diemžēl tas nedaudz uzkurināja atmosfēru. Bet tāpēc jau tiesneši no vienas puses ir arī psihologi – jāmēģina tas ugunsgrēks nodzēst, kas arī izdevās. Kā basketbola noteikumos stāv rakstīts, spēlei jānotiek jebkurā versijā – vai tas ir ar vai bez tablo, ar šaha vai rokas pulksteni. Jānospēlē, ir televīzija, ir skatītāji. Pēc tam var domāt, rakstīt protestus, izskatīt, pārspēlēt...

Sezonas sākumā radās konflikts par tiesāšanu, arī ar mediju dalību tajā. Vai taisnība, ka pēc tā uz sezonas otru pusi visi kļuvuši mierīgāki, protesti mazāk jeb arī tas nebija tik nozīmīgi?
Šajā gadījumā varu savas privātās domas izteikt. Uzskatu, ka tā tās lietas varbūt var nedarīt. Protams, jāiet uz priekšu, jāattīstās gan mums, gan arī klubiem, bet šis varbūt nebija tas labākais veids. Principā vērtējums sanāca tāds diezgan neprofesionāls no mana skatu punkta. Vērtīgāk ir veidot seminārus. To arī darām, aicinām klubu pārstāvjus, trenerus, tā ir tā vieta, kur var diskutēt, ņemties. Ja ir pretenzijas pret kādu spēli, tad basketbola noteikumos ir atrunāts, ka var iesniegt iesniegumus galvenajam tiesnesim, ka nepatīk Kokainis. Ok, viņš secina, ka Kokainis slikti tiesā, izskata konfliktu komisija, kurai man nav iemesls neuzticēties, un nolemj, ka esmu cienīgs tiesāt Amatieru līgas sacensības. Es to akceptēju, un visiem viss ir skaidrs. Domāju, ka tas ir vērtīgākais ceļš.

Minēji seminārus...
Jā, mums maijā ir lielais FIBA pasaules seminārs, pēc tam braucam uz vēl vienu semināru jūnijā, pēc tam vasaras laikā divās nedēļās katru dienu ir semināri. Mums tā bagāža pa ziemu savācas liela un pirms sezonas mēģinām to pasniegt gan klubiem, gan citiem tiesnešiem savos semināros.

Pirms sezonas liela daļa domāja, ka FIBA mainījusi noteikumus sakarā ar tehniskajām un nesportiskajām piezīmēm pie tēlošanas un apzinātiem sodiem, bet tā īsti laikam nebija.
Pēc idejas tas noteikumos bija atrunāts jau ļoti sen. Viens ir noteikumu grāmatiņa, otrs tas, ko mums sūta FIBA, par noteikumu interpretācijām, kur ir atrunāti konkrēti momenti, ar konkrētiem piemēriem un video, kā tas viss, kas rakstīts uz papīra, jāpielieto dzīvē. Šajā gadījumā vēlreiz tika pievērsta uzmanība tieši šim jautājumam. Komandas sāka par daudz spekulēt ar šo jautājumu, viņi bija atraduši iemeslu, kas ļāva iegūt priekšrocības, kas nepienākas. Tam tika vairāk pievērsta uzmanība. Šogad esam saņēmuši jau divus video, kur vēlreiz un vēlreiz šādi momenti tiek apskatīti. Esam sūtījuši arī LBL spēļu izgrieztus momentus ar konkrētu jautājumu par skaidrojumu, jo klubi prasa vienu, kāds vēl kaut ko. Tā kā tā nebija noteikumu maiņa. Tie bija uzsvari uz punktiem kas tajā brīdī ir aktuāli, lai attīstītu basketbolu.

Cik apmeklēti ir semināri no Latvijas klubu puses?
Pēdējā seminārā diemžēl piedalījās tikai Valdis Valters, kuru aicinājām nolasīt lekciju par spēlētāju filozofiju, kā viņi gatavojas spēlei, kā arī Edmunds Valeiko ["Bumerangs/ASK" galvenais treneris – aut.piez.] un Mareks Bajārs ["RNS-D/Līvāni" galvenais treneris – aut. piez.]. Kādam varbūt tas neinteresē, kādam nebija laika, jo nāca virsū fināli. Taisījām svētdienā starp spēlēm, ziedojām savu brīvo laiku. Bijām cerējuši, ka klubi būs, bijām sagatavojuši daudz videomateriālus no šīs sezonas spēlēm, kas saistās ar mūsu darbu. Citreiz atnāk vairāk, citreiz mazāk, bet ļoti ceram, ka LBS redz attīstības versiju, ka klubiem ir jāpiedalās šādos semināros. Zinu, ka arī ULEB ir līdzīgi semināri treneriem, tāpat Krievijā. Šādi semināri jāpadara par tradīciju, ka tas ir normāli.

NBA ir prakse, ka pirms spēlēm tiesneši pieaicina trenerus pirms spēlēm un atgādina visu svarīgāko. Varbūt arī Latvijā ko tādu varētu ieviest?
Man bija iespēja būt Amerikā 97. gadā ar "Brocēnu" komandu. Tur viss ir nedaudz citādāk. Pirms spēles tiesneši un komandu kapteiņi sanāk kopā laukuma centrā: " Labdien, kā jums iet? Viss skaidrs? Kādi jautājumi? Darīsim to, darīsim šito". Tas ir vairāk cilvēciskais kontakts. Pagājušo gadu vienā spēlē to izdarījām, tieši kad sākās ažiotāža. Pirms vienas spēles pieaicinājām kapteiņus un lūdzām viņu palīdzību, ja gadījumā kaut kas. Izrunājām, kapteiņi paspieda viens otram rokas, uzsita uz pleca, un spēle bija normāla, bez problēmām. Daudz jau nosaka tieši spēlētāju attieksme vienam pret otru. Tīri cilvēcīgi man nekādu pretenziju pret to nav...

Vai tuvākajā reģionā ir kāds tiesnesis, kuram tiesāšana ir pamatdarbs?
Pagaidām nav. Jāsaka tā, ka Oļegs Latiševs šogad ir izdarījis ļoti lielu progresu. Iepriekšējos gadus viņš ļoti profesionāli un mērķtiecīgi uz to gāja un šosezon jau saņēma ļoti daudz nozīmējumus no ULEB. Viņam bija jātiesā labas spēles arī "plejofos", tikko viņš pēc FIBA speciāla uzaicinājuma bija Ķīnā uz sieviešu izlašu lielu turnīru. Eiropā TOP tiesnešiem nav laika nodarboties ar kādu citu pamatdarbu. Ja viņiem ir kāds savs bizness, tad varbūt, bet bankā strādāt nav variantu. Īpaši, ja tiec tādā līmenī, kad katru nedēļu ir viena vai divas spēles izbraukumā, plus kādi lielie turnīri. Ja tā turpināsies, tad varbūt Oļegs būs pirmais Baltijā. Lai gan, protams, jāatceras Romualds Brazausks ir visaugstākās raudzes tiesnesis, bet viņš strādā Lietuvas Basketbola federācijā.

Vai ar tiesnešu atalgojumu ir iespējams sevi uzturēt?
Ja varētu, es nestrādātu šajā ofisā un nenodarbotos ar to, ko nodarbojos (smejas). Protams, starptautiskās spēles ir labāk atalgotas. Teiksim tā, ņemot vērā Eiropas standartus. Šeit mēs lēnām uz to ejam. Es būtu laimīgs, ja varētu izgulēties pirms spēles nevis četros celtos no galda, pa ceļam iebraukt "statoilā" pēc desiņas, paēst un iet laukumā. Labāk, protams, izgulētos, paēstu brokastis, aizietu uz mežu paskriet, pamosties un tad braukt pēcpusdienā uz spēli (smaida). Vienmēr esmu teicis, kas mēs esam amatieri ar profesionālu attieksmi pret savu hobiju.

Esi tiesājis spēli "Maģiskajam" Džonsonam. Kā bija?
Bija ļoti interesanti, viņš ir ļoti kolorīta persona. Tas bija Dānijā, viņš nospēlēja divas spēles Eiropā, Dānijā, un abas man bija tas gods tiesāt. Protams, tas, ko viņš savā vecumā darīja uz tā laukuma, tās piespēles...protams, viņš baudīja basketbolu. Tiesnesis mēģina parasti skatīties pāris soļus uz priekšu, kas notiks spēlē, bet ar viņu tas bija ļoti grūti prognozējams. Tās piespēles, ko viņš deva bija tā, ka tu jau gaidi, ka metiens būs vienā laukuma vietā, bet tā bumba aiziet pavisam citur. Viņa attieksme bija ļoti pozitīva, nevienā brīdī viņš nelika just, ka ir kāda superzvaigzne, pret kuru būtu jābūt atsevišķai attieksmei. Bija savi joki, savas diskusijas uz laukuma par momentiem. Atceros ar ļoti lielu patiku šīs divas spēles. Tas bija sava veida piedzīvojums manā tiesneša karjerā.