Klausītava | Sporta studijas podkāsts: Latvijas hokejs pandēmijas sekas jutīs pēc 10 gadiem

Situācija kopumā šeit nav pareiza - ar šiem ierobežojumiem tiešām bērnu hokejs nīkuļo. Puikām īsti nav motivācijas trenēties, jo šeit nenotiek nečempionāti, ne turnīri. Cik ilgi trenēsies? Un otra problēma ir bērnu treneri - tur arī ir izmisums, jo par kaut ko ir jādzīvo, rēķini jāmaksā, Tāpaēc notiek visādi treniņi pa kluso, individuālie utt
Bet šeit vairāk pārdomas raisa sencīša pozīcija. Esmu novērojis, ka šobrīd bieži ir tā, ka tā bērnu hokeja vairāk pietrūks fanātiskajiem sencīšiem vairāk nekā pašiem bērniem. Tur ir reālas lomkas, jo nav vairs kur izlikt savas ambīcijas un nav vairs regulāro weekendu tusiņu. Puriņš tik daudz muļķību sarunāja! Nu nav sīkajiem vajadzīgi turnīri Sanktpēterburgā vai Čehijā. Tie turnīri ir eksursijas sencīšiem (parasti ar ar spēcīgu alkohola fonu) un barotnes treneriem un organizatoriem. 6 treniņi nedēļa? Un tad papildus nāk sausie, individuālie un spēles weekendā? Tā ir puiku fiziska un psiholoģiska izdzīšana. Lai nesajātu organismu jau tīņa gados, bērnam aktīvu sportisku fizisko aktivitāšu stundu skaitam ir jāatbilst viņa gadu skaitam. 10 gadi nozīmē 10 intensīvas treniņu stundas nedēļā. Albertam 20 gados būs beigti ceļi un mugura! Plātīšanās ar mazo panākumiem tūrēs Kanādā - protams, ka viņi tur rauj visus uz pusēm, jo te viņus jau no 6 gadu vecuma trenē maču uzvarēšanai, nevis individuālai izaugsmei. Zviedrijā tajā vecumā neviens uz rezultātu nespēlē, skrien rotaļās uz ledus, attīsta koordināciju un uztur interesi par trenēšanos. Mūsējiem tikmēr obligāti jāuzvar katra treniņspēle, katra bērnu turnīra spēle, sava vecuma čempionāts, jābūt statistikas līderim jau no U-9 vecuma čempionātiem un citas muļķības. Puriņ, tavs puika spēlē hokeju SEV un SAVAM priekam, nevis tavām ambīcijām. Tu viņam izdarīsi lielu pakalpojumu, ja neaurosi aiz stikla, lai viņš "met pats" un pēc tam nelasīsi lekcijas braucot mašīnā mājās, vienkārši sēdi tribīnēs, atbalsti, uzmundrini pēc zaudētām spēlēm vai sliktām epizodēm. Hoķejs ir foršs hobijs, bet profesionāli tas ir nežēlīgs un nepateicīgs - daudzi spēlē par kapeikām, daudzi beidz karjeru pusmūžā un saprot, ka neko citu dzīvē nemāk darīt, bet daudzi no tiem nedaudzajiem, kas tomēr nopelna savu miljonu spēlējot, sajāj sevi gan fiziski, gan psiholoģiski, cieš no atkarībām un depresijām. Un par to bērnu projām braukšanu -tas pamatā atkal ir tīrs naudas pelnīšanas jautājums. Zinu daudzus piemērus, kad puikas tiek aicināti spēlēt ārpus Latvijas, pirms tam pat neiedziļinoties, kāds viņš ir un kur spēlē, galvenais, lai senči maksā. Un ir šādi apiņi un puriņi, kas gatavi savu ambīciju dēļ sūtīt bērnus prom. Šinī raidījumā tika sarunāts daudz neprofesionālu muļķību no šaura, amatieriska skatupunkta, neuztveriet to pārāk nopietni.