Dita Krūmberga: "Brauciet uz Madridi!"

Dita Krūmberga
Dzimusi 1984. gadā
Augums: 183 cm
Pozīcija: aizsargs/vieglā uzbrucēja

Ditas Krūmbergas karjera
Ziemeļvalstu valodu ģimnāzija, Rīga
2004 – 2007 Mount St. Mary`s koledža, NCAA, ASV
2007 – 2008 Slovākijas virslīgas klubs „MBK Ružomberok” (divkārtējās FIBA Eirolīgas uzvarētājas 1998. un 1999. gadā)
2008 Sporta klubs „Cēsis”

Ditas Krūmbergas sasniegumi un balvas
1998 – 1999 Latvijas U-16 valstsvienība
2000 Latvijas U-18 valstsvienība
2000, 2003 Latvijas U-20 valstsvienība
2007 Mount St. Mary`s rezultatīvākā spēlētāja, NCAA NEC konferences Pirmā piecnieka dalībniece
2007 Dalība Pasaules Universiādē Taizemē Latvijas studentu vienības sastāvā
2007 Eiropas čempionāta pusfināliste un ceturtās vietas ieguvēja
2007 „MBK Ružomberok” sasniedz trešo labāko rezultātu FIBA Eiropas kausa grupu turnīrā, izcīnot sešas uzvaras pēc kārtas
2008 Uzvaras BWBL un LSBL regulārajās sezonās

Dita, kā Tu nokļuvi Amerikā un kad pieņēmi lēmumu doties pāri okeānam?
Mans stāsts bija savādāks nekā pārējām meitenēm. Vispirms divas reizes kājai pārrāvu krustenisko saiti un praktiski biju aizgājusi no basketbola, gadu nespēlējot. Aizbraucu uz Ameriku kā auklīte.

„Au-pair” ietvaros?
Jā, apmaiņas programmā. Sāku brīvajā laikā trenēties un pilsētā bija universitāte, sapazinos ar tās basketbola komandas treneri. Sāku trenēties kopā ar komandu, lai uztrenētu kondīciju - gatavību un metienu. Viņi teica, vai nevēlies spēlēt basketbolu? Atbildēju, nē, neesmu spēlējusi. Viņi neatlaidās – tu vari! Sāka sarakstīties ar citiem treneriem un uz skolu, kurā trenējos, atsūtīja NCAA pirmās divīzijas treneri, kas brauca un skatījās. Viņam iepatikās, jo skola, kura atradās blakus mājām, bija trešajā divīzijā un nevarēja piedāvāt pilnu stipendiju. Teica, esam pirmajā divīzijā un varam piedāvāt stipendiju, sekoja piedāvājums.

Būtiska detaļa, biju jau Latvijā nomācījusies gadu universitātē. Amerikā ir likums – iestājoties universitātē, sākas laika atskaite un tev ir doti pieci gadi, lai pabeigtu universitāti. Tā kā jau kādu laiku biju pavadījusi Amerikā, man palika trīs gadi universitātes beigšanai. Papildus vajadzēja apliecinājumu no Latvijas Universitātes. Laimīgā kārtā visu izdevās nokārtot, studijās ieskaitīja Latvijā pavadīto gadu un Amerikas universitātē sāku mācīties no otrā kursa. Tā bija laimes spēle un viss sakārtojās labvēlīgi.

Tā bija Mount St. Mary`s koledža?
Jā, jo bija vēl vairāki piedāvājumi un nebūtu iebildumu studēt Floridā vai Kalifornijā (smaida).

Kopumā koledžas komandā nospēlēju trīs gadus. Trešajā gadā iespēlējos, „atvēros”. Iepriekš spēlēju gan ārējā malā, gan arī centrā. Gāja grūti, nevarēju pierast, jo agrāk centrā nebiju spēlējusi, vienīgi jaunatnē, kad biju salīdzinoši garāka. Paaugos, arī pārējās izstiepās un spēlēju pa malu. Amerikā lika spēlēt par trešo un ceturto (numuru), vēlāk jau pieradu, metiens aizgāja. Biju komandas līdere un uzņēmos vairāk, komanda ticēja un treneri uzticējās. Pēdējais gads bija visveiksmīgākais, tad arī izlēmu turpināt spēlēt basketbolu. Iepriekš nezināju, vai nākotnē strādāšu Amerikā, vai braukšu spēlēt Eiropā. Rezultātā viss turpinājās.

Pieņēmi lēmumu spēlēt Eiropā...
Sāka rakstīt aģenti, sūtīja e-pastus, gribēja, lai parakstu viņu piedāvājumus. Kādas trīs četras aģentūras. Beigās parakstīju vienošanos ar grieķu aģentu...

Kurš strādā arī ar Lāsmu Jēkabsoni un aprīļa vidū bija Rīgā...
Aģents strādā ar Lāsmu, Nikešu Seilsu, Dženiferu Derevjaniku. Klātienē viņu pirmo reizi satiku tagad, iepriekš sazinājāmies telefoniski. Beigās viņš mani pievārdoja, sarakstījāmies par to ar Lāsmu. Arī viņai izvēle bija pa prātam, aģents patika un parakstījām līgumu.

Jau teici, ka Amerikā daudz nācās spēlēt par ceturto numuru, taču pietiekošo spēlēji arī trešajā pozīcijā?
Viena no manām stiprajām pusēm ir iet un izcīnīt bumbas zem groza. Tas gan Amerikā nenotika uzreiz, bet treneru ieskatā varēju to labi apvienot. Tiesa, neesmu tik masīva, tāpēc aizsardzībā, spēlējot centrā, gāja grūti – lielās melnās paņēma un izstumdīja. Spēlējot gan par trešo, gan ceturto tiku pie lielāka spēles laika, biju universālākā komandas spēlētāja un mani varēja vairāk izmantot. Iejutos un pieradu, jo jāpilda tas, ko prasa treneri. Nevar darīt pats uz savu roku, nē, tagad spēlēšu tikai par četri! Jāpielāgojas.

Pirms Amerikas diezgan daudz spēlēji jaunatnes izlasēs?
Bija trakās vasaras, kur uzreiz pēc U-18 vajadzēja braukt uz U-20. Laiks pagāja vienā braukāšanā, tomēr bija interesanti, guvu labu pieredzi. Bija tādi laiki, tagad strādāju vienā komandā.

Labākais sasniegums Amerikā bija iekļūšana NCAA konferences pirmajā komandā (simboliskajā piecniekā)?
Tas izvērtās par patīkamu pārsteigumu, mani novērtēja un iekļāva sastāvā kopā ar labākajām spēlētājām. Jā, to var uzskatīt par sasniegumu.

Pārejot uz Eiropu, sākās kluba meklējumi. Eiropas čempionāta laikā un pēc tam vēl biji bez līguma?
Aģents klubus meklēja visu vasaru, bija nedēļas ar diviem trīs variantiem, un tad jau nāca nākamie. Spānija, Turcija, Grieķija, arī Itālija un Latvija. Atbraucu no Eiropas čempionāta, visi jau brauc uz klubiem, sākas pirmās spēles, bet es vēl sēžu mājās bez līguma. Iepriekšēja interese bija no Cēsīm, TTT, taču sarunas palika pusratā.

Oktobrī aģentam teicu – atrod klubu, lai varētu spēlēt FIBA kausā, jo gribēju spēlēt Eiropā un starptautiskos turnīros. Gandrīz aizbraucu uz Grieķiju, kuras komanda spēlēja Eiropas kausā, taču beigās uzradās Slovākijas variants. Domāju, ārprāts! Biju jau gandrīz sakravājusi čemodānus ar šortiem un te jābrauc uz kalniem. Vai tur spēlē basketbolu? Izvēļu skaits beidzās, bet Slovākijā piedāvāja līgumu, kuru Ziemassvētkos varēju lauzt, turklāt komanda spēlēja FIBA turnīrā. Līgumu noslēdzu uz visu sezonu, bet, ja mani kas neapmierinātu, varēju to lauzt pirms gadu mijas.

Aizbrauci uz Slovākiju un uzzināji, ka Ružomberokas klubs divas reizes uzvarējis FIBA Eirolīgā...
Tiešām, klubam ir gara vēsture un tradīcijas. Gāja labi, nostartējām sekmīgi, pat bija pārsteigums, FIBA kausā uzvarot pirmās sešas spēles. No visām komandām beidzām grupu turnīru ar trešo labāko rezultātu un sekoja laba izloze, aizejot vēl divas kārtas uz priekšu. Trešajā kārtā pretī bija Izraēlas komanda – Ramla. Arī ar viņām cīnījāmies un beigās zaudējām ar astoņiem vai divpadsmit punktiem. Kopumā tā bija augstākas klases komanda...

...kas jau pērn vēlējās iekļūt Eirolīgā un grib to arī šogad.
Viņas tika tālu, līdz pusfinālam. Tomēr cīnījāmies un rezultāts bija līdzīgs. Noslēdzoties dalībai FIBA turnīrā, nedaudz kritās motivācija. Slovākijas līga salīdzinoši nav tik stipra. Ir Eirolīgas komanda no Košices un vēl divas labas komandas, kas sezonas beigās pastiprināja sastāvu ar ārzemniecēm. Komanda vēl ir jauna, taču motivācija zuda, jo tajos pēc Eiropas kausa neko vairāk neieguvu. Piedāvājumu izteica Cēsis, uzzināju, ka klubam pievienojas Nikeša Seilsa. Ar viņu, dienu no dienas trenējoties, sedzot viņu, viņai sedzot mani, domāju, daudz no tā iegūšu, iemācīšos. Papildus nāca (WNBA spēlētājas) Mūra, Kroketa, Dženifera (Derevjanika). Bija iesaistīta arī Rīga (TTT), bet tas ir cits stāsts.

Pāreja uz Cēsīm izvērtās par maiņu, uz Slovākiju pārbraucot Ifeomai Okonkvo?
Cēsīm bija ārzemnieču limits. Ja būtu piecas viesspēlētājas, visas netiktu spēlēt un Ifeoma ieguva iespēju spēlēt citā klubā. Viņa atbrauca pie manis, palīdzēju iejusties komandā, sadraudzējāmies. Viņa iepatikās arī treneriem, kas negribēja laist mani prom. Teica, vai tiešām gribi braukt, jo komandas gars bija labs. Galaiznākumā mani palaida un viss beidzās draudzīgi.

Spriežot pēc neklātienē pieejamās informācijas, sieviešu basketbols Slovākijā ir populārs un labi apmeklēts?
Nenoliedzami, fani ir aktīvi un spēlēs izmanto gan balsis, gan citus skaņas pastiprinātājus. Sita bungas, bija visādi saukļi, atbalstu tiešām varēja just. Ružomberoka ir maza pilsēta, tomēr basketbols ir ļoti populārs un mūsu spēles bija notikums. Tribīnes vienmēr bija pilnas, neatkarīgi vai tā bija spēlē ar vājāko komandu Slovākijā, vai FIBA spēlē. Domāju, Ružomberokā basketbols ir populārāks par hokeju un futbolu.

Varbūt sanāca klātienē satikt Ružomberokas slaveno treneri Natāliju Heikovu...
...kas tagad vada (divkārtējās FIBA Eirolīgas un Krievijas superlīgas uzvarētājas) Maskavas apgabala „Spartak”. Savā laika viņa uzveda komandu līdz Eirolīgas virsotnei. Klātienē gan nesanāca satikties.

Vēlāk „Spartak” Eirolīgas „Četru finālam” aprīlī Čehijas pilsētā Brno nolīga trīssimt atbalstītājus no Slovākijas.
Zinu, ka meitenes no Ružomberokas devās skatīties spēles, jo tā bija laba iespēja skatīties augstākā līmeņa basketbolu. Nezinu gan, vai tajā līdzjutēju pulkā, droši vien, ka nē, bet aizbrauca uz turieni.

Cēsis aktīvi sāka interesēties par Tevi novembrī?
Sarunas ar Cēsīm sākās jau vasarā, vēlāk tās pārtrūka. Kad aizbraucu uz Slovākiju, viņiem pēkšņi mani savajadzējās. Nevarēju pamest savu komandu brīdī, kad jau sasniedzam nākamo kārtu Eirokausos. Labi gāja un teicu, tagad nekādā gadījumā nepametīšu klubu. Līgumu varēju lauzt 21. decembrī, bet FIBA turnīrs turpinājās arī janvārī, tomēr beigās mani palaida pēc iepriekš norunātā datuma, pateicoties labām attiecībām ar treneri. Izrunājāmies, pateicu, ka tajā brīdī neesmu laimīga palikt, jo, mazinoties motivācijai, atdeve nav tik liela. Mums tevi vajag, mēs tevi gribam, teica viņš, beigās vienojāmies uz labu attiecību pamata.

Cēsīs priekšā bija Cēsu meitenes, Lāsma...
Zināju, ka (Dace) Cinīte aizbrauca, būs Lāsma. Sastāvs likās labi nokomplektēts cīņai ar Rīgu, gaidīja labas spēles par Baltijas kausu, ar to esmu apmierināta. Pašai varēja iet labāk, biju bedrē, negāja metienos. Latvijas čempionātā pusfināls pret Liepāju bija ļoti viegls, neko darīt, dažas spēles jāaizvada. Finālsērijā pienācīgi nevarējām saspēlēties.

Komandā bija četras amerikānietes, kas pieradušas individuāli spēlēt 1pret1. Tas traucēja vai pietrūka laika saspēlēties?
Baltijā gāja labi, uzvarējām TTT, uzvarējām visās pusfinālturnīra spēlēs un tikām finālā, spēlējot ar četrām ārzemniecēm. Kad viņas (LSBL pastāvošā trīs viesspēlētāju limita dēļ) palika trijatā, uzreiz radās problēmas. Tomēr laiks saspēlēties bija, jo Rīgai Vaita un Railija tāpat ieradās ap to pašu laiku.

Marta sākumā...
Jā, viņām bija tās pašas problēmas. (Finālsērijā) Kaut kas nebija, nejutām viena otru, kombinācijas īsti negāja, metieni bija vienkārši krimināli. Rīgai iekrita, mums metienu realizācijas procents bija katastrofāls. Vēlāk sanāca skandāls ar darba atļaujām, aizbrauca Dženifera un tas mūs izsita no sliedēm. Kā teica treneris (Kručkausks, SK „Cēsis” galvenais treneris), zaudējām spēli ārpus laukuma. Runas gāja jau pirms pirmās finālspēles, viņas pašas bija satraukušās, kā būs. Tas traucēja, tomēr bija jāiet laukumā un jācīnās.

Pirmā vieta netika izcīnīta, taču prakse, spēlējot ar WNBA spēlētājām tika iegūta laba?
Tiešām bija vērts spēlēt. Treniņā, spēlējot ar četrām amerikānietēm, izjutu, kā viņas redz laukumu, atraujas, atbrīvojas (no sedzējām). Kā viņas atrast laukumā un kā viņas atrod mani, metieni, tas ir cits līmenis. Kad izjūti to spēles garšu, to ir vērts darīt.

Vai sekosi līdzi WNBA sezonai?
Skatīšos, kolīdz būs iespēja. Zinu, ka Mūra spēlē Losandželosas „Sparks” kopā ar (līgas populārāko spēlētāju) Līzu Lesliju, viņa normāli nospēlēja pārbaudes spēlēs. Tas ir nopietni, tikt iekšā tādā sastāvā.

Prognozēs apskatnieki „Sparks” dod pirmo vietu
Sastāvs ir nokomplektēts un divpadsmitniekā viņa ir. Viņai gan pēc koledžas ir trīs gadu līgums un uzreiz atlaist nevar. Arī Dženifera un Vilneta tikušas sastāvos. Kopā ar Dženiferu Fīniksas „Mercury” spēlē japāniete Oga. Treneri atzinuši, ka Oga visu uztver automātiski, viņa ir tendēta uz uzbrukumu, ar labu metienu, ātra, labi strādā aizsardzībā, dala piespēles, „motoriņš”. Skatījāmies video, un viņa ir puse no komandas.

Kā izdevās pāriet no Amerikas uz Eiropas basketbolu?
Liela nozīme un uzsvars tiek likts uz „pick-and-roll”, tieši uzbrukumā. Arī pati spēle un aizsardzības sistēmas ir savādākas. Amerikā aizsardzības kombinācijas mainījām katru gadu, notika liela eksperimentēšana, kā jau studentu basketbolā. Bija samērā grūti ieiet visu laiku jaunās sistēmās, uzbrukums Amerikā ir individuālāks.

Eiropā noteikti lielāks uzsvars ir komandas spēlei, taču spēju pielāgoties. Skatoties statistiku, Amerikā gāja labāk nekā pirmajā Eiropas sezonā, metienu procents gājis uz leju. Amerikā tas man bija ļoti augsts, metām daudz, izmantojot bumbu padošanas lielgabalu „guns”, izmetot katru dienu simtiem reižu. Atstrādāju automātiski, liku spēlē pa diviem trīs tālmetieniem. Šobrīd metienu precizitāte nav tik atstrādāta, vajadzētu to darīt vairāk.

Pēc sezonas treneris teica, man ir nepareiza stāja metienā un veidojas nepareiza trajektorija. Kručkausks ieteica mainīt visu metienu. Pēc fināla viņam teicu, kur tu biji ātrāk, kāpēc nepateici agrāk, lai izlaboju. Tagad grūti, cenšos, izlasē nav īstais laiks mainīt individuālas lietas, koncentrējamies komandas spēlei aizsardzībā.

Kad Tevi uzaicināja spēlēt valstsvienībā?
Kandidātu sarakstā biju pēc pirmajiem diviem gadiem Amerikā. Taču nebija jēga paturēt kandidātēs, jo augustā jau bija jābrauc atpakaļ. Biju, bet mani ātri atskaitīja un vēl sanāca problēmas ar kāju. Oficiāli uzaicināja pagājušajā vasarā.

Gatavošanās sanāca divdaļīga, vispirms brauci uz Universiādi Taizemē un vēlāk uz Eiropas finālturnīru?
Taizeme kā piedzīvojums un pieredze bija laba, interesanta, taču basketbola ziņā labprātāk būtu palikusi kopā ar izlasi. Tieši tajās nedēļās tika mācīta taktika, aizsardzības sistēmas, diezgan sarežģītas uzbrukuma kombinācijas. Divatā atbraucot no Universiādes ar Anitu Teilāni, biju „pazudusi”. Mēģināju ieiet komandā, nesaprotot, kas notiek, juka kombinācijas. Neapšaubāmi, tādā ziņā labāk būtu bijis palikt.

Iepriekš ar Vīnbergu (studentu valstsvienības treneri) bija sarunāts, viņam vajadzēja nosūtīt pieteikumu, trūka braucēju, beigās mani aizsūtīja. Spēles bija labas, amerikānietēm zaudējām tikai ar diviem punktiem, varējām to spēli vinnēt, līdzīgi spēlējām ar Japānu. Viņas spēlēja ļoti ātri, nepārtraukti metot tālmetienus. Dabūju izjust Āzijas komandu ātro spēles stilu, metienus no deviņiem metriem. Universiādē netrūka kultūras pasākumu un izbraucienu. Izejot atklāšanā, likās kā Olimpiskajās spēlēs, noorganizēts bija augstā līmenī. Būtu lieliski – pagājušā gadā biju studentu Olimpiskajās spēlēs, šogad uz lielajām spēlēm, sanāktu pilna buķete.

Vai jau zini nākamās sezonas aprises?
Piedāvājumi ir no abiem vadošajiem Latvijas klubiem, apsveru iespējas, sarunas turpinās. Vilinošs piedāvājums ir Eirolīga, citā valstī tādā komandā būtu diezgan grūti tikt. Tajā pašā laikā gribas izaicinājumus citur Eiropā, kādā citā valstī, aģents strādā piedāvājumu iegūšanai. Laiks rādīs, bet Eiropas kausos gribu spēlēt.

Mamma tev ir uzticamākais līdzjutējs?
Viņa nāk uz visām spēlēm no bērnu dienām, sporta skolas laikos pat dabūjusi balvu par labāko līdzjušanu kopā ar tēti.

Tavs veltījums lasītājiem?
Atbalstiet Latvijas sieviešu basketbola izlasi, nāciet uz spēlēm, brauciet uz Madridi un lasiet par mums!