Aija Putniņa: "Mērķis ir sasniedzams!"

Aija Putniņa
Dzimusi 1988. gadā
Pozīcija: Spēka uzbrucēja
Augums: 191cm

Aijas Putniņas karjera
2004 – 2005 Rīdžisas katoļu vidusskolas vispārējā komanda, Aurora, Kolorado, ASV
2005 – 2006 Rīdžisas katoļu vidusskolas galvenā komanda
2006 – 2008 Kolorado Universitātes komanda „Buffaloes”, Big 12 konference, NCAA, ASV
2008. gada 31. maijs Debija Latvijas pieaugušo valstsvienībā

Aijas Putniņas sasniegumi
2003, 2004 Latvijas U16 valstsvienība
2005, 2006 Latvijas U18 valstsvienība
2007 Latvijas U20 valstsvienība, vidēji spēlē 16,6 punkti un 11 izcīnītas bumbas zem groziem
2007 Latvijas studentu izlase
2007 Latvijas valstsvienības kandidāte

Aija, pirms Amerikas Tava trenere bija Maija Kubliņa. Viņa palīdzēja nokļūt Amerikā?
Sākumā trenējos TTT un sporta skolā pie gandrīz visām trenerēm, vēlāk pie Maijas Kubliņas. Pie viņas iepriekš trenējās un uz Ameriku devās Ieva Kubliņa. Var teikt, ka pāri okeānam devos ar Maijas Kubliņas palīdzību. Uz Ameriku devos uzreiz pēc 9. klases beigšanas, vidusskolā pavadot divus, nevis trīs gadus.

Ārzemju apmaiņas studentiem Amerikā ir likums, kas ļauj basketbolu vidusskolā (varsity basketball) spēlēt tikai vienu gadu.
Braucot uz Ameriku, to nezināju. Man to pateica tikai pēc ierašanās, pirms pašas sezonas sākuma. Amerikā biju kopā ar Ditu Liepkalni, viņa izdomāja braukt projām, es paliku spēlēt tajā pašā vidusskolā. Uzzinot, ka vidusskolas komandā varēšu spēlēt tikai gadu un gadu pirms tam varēs spēlēt „junior varsity” – līmenī, kurā basketbolu spēlē jebkurš iesācējs – komandā, biju šokēta. Nezinu, vai tas notika tāpēc, ka likums bija jauns, vai manā vidusskolā iepriekš nebija šāda precedenta, ārzemju apmaiņas programmas dalībniecei atbraucot mācīties un spēlēt basketbolu. Vismaz man tā tika teikts.

Kā tiki ar to galā?
„Junior varsity” līmenis bija ļoti zems, uz nodarbībām nāca bezmaz vai jebkurš, bija viegli un tas man nepatika, jo netiku spēlēt ar štata vadošajām spēlētājām. Varēju mest gandrīz 30 punktus spēlē, jo reālas konkurences nebija.

Tas bija grūtākais gads Amerikā. Jau drīzumā par Tevi interesi izrādīja Universitāšu komandas?
Biju šokā, ka varēšu tikai vienu gadu spēlēt vidusskolas komandā, jo cerēju, ka to varēs darīt visu mācību laiku.

Interese bija jau no paša sākuma. Aizbraucot uz Kolorado, piedalījos vairākos pirmssezonas turnīros, kurus apmeklēja visu universitāšu treneri, skatoties un vertējot. Tā bija vidusskolu vasaras līga bez dalības ierobežojumiem kā klubu komandās. Jau pēc šiem turnīriem sāku saņemt ielūgumus no universitātēm ar uzaicinājumiem spēlēt koledžu vienībās.

Saņēmi uzaicinājumus no visas valsts – Teksasas, Sirakūzām, kāpēc izvēlējies tieši Kolorado Universitāti?
Universitāšu treneri veica daudzus zvanus un man bija iespējas braukt bezmaz vai uz jebkuru štatu, mācīties un spēlēt gandrīz jebkurā laba līmeņa universitātē. Kolorado no vidusskolas palika vairāki draugi un gribējās būt starp pazīstamiem cilvēkiem, nebraucot uz pilnīgi jaunu vietu, kur nevienu nepazītu.

Nostrādāja arī faktors, ka UoC komanda spēlēja NCAA „Big 12” konferencē?
Tas bija viens no iemesliem, jo uzskatu, ka „Big 12” ir starp divām trim spēcīgākajām konferencēm Amerikā. Iegūsti iespēju spēlēt ar vislabākajām valsts komandām un līmenis ir ļoti augsts. „Big 12” katra spēle ir ļoti nopietna, šajā konferencē nebija iespējams pateikt, kura komanda uzvarēs. Visas vienības ir spēkos līdzvērtīgas, katru gadu uzvarētājs var mainīties. Dažas reizes nepaveicās un zaudējām spēlēs, kuras varējām uzvarēt.

Vidusskolā pārsvarā spēlēji centrā, augstskolā bija plašākas pozīciju rotācijas iespējas?
Pirmajā gadā vidusskolā biju pati garākā un tā kā spēlēju visnormālāk, varēju to darīt gandrīz jebkurā pozīcijā. Nākošajā gadā, normālā komandā, spēlēju par ceturto un piekto numuru. Universitātē - par trešo, ceturto, piekto, kā kuro reizi.

Kolorado Universitātē Tevi pieteica kopā ar Vitniju Hjūstoni un komandā spēlēja arī Britnija Spīrsa. Vai tas izraisīja pārpratumus un jautras situācijas?
Neviens neticēja, ka mūsu komandā ir Britnija Spīrsa un Vitnija Hjūstone. Visiem bija šoks, vienmēr pasmējās, ka mums ir slavenību komanda. Televīzijas, ESPN brauca un veidoja raidījumu, vairojot mūsu universitātes prestižu, atpazīstamību.

Espenā ir kalnu slēpošanas kūrorts, Koloradospringsā – USAF akadēmija, kas ir Bolderā?
Kolorado Universitāte izvietota tikai Bolderā, kas ir normāla pilsēta 30 minūšu attālumā no lielpilsētas Denveras, kalnu piekājē, turklāt man tur bija draugi. Studēt ekonomiku izvēlējos, pat grūti pateikt kāpēc, bet jau no pirmajām klasēm patika matemātika, eksaktie priekšmeti un tādas lietas.

Spēlējot citā konferencē, Kolorado droši vien bez grūtībām kvalificētos „Marta trakumam”?
Šogad konferencei paveicās, jo „Marta trakumam” automātiski kvalificējās astoņas labākās „Big 12” komandas. Pēc punktu skaitīšanas palikām devītās, tāpēc netikām tālāk. Visu izšķīra viena divas spēles. Vienreiz papildlaikā zaudējām ar viena punkta starpību, citas spēles pamatlaikā zaudējām ar diviem punktiem.

Netiekot „Marta trakumā”, spēlējām NIT – Women National Invitational Tournament, kas faktiski ir sacensība par sešdesmit piektās labākās komandas nosaukumu valstī. Bija ļoti žēl, ka netikām „trakumā”, jo (Kolorado) programma vienmēr bijusi ļoti prestiža un senāk komanda bieži tika desmitniekā un 25 labāko vidū visā Amerikā. Pēdējos gados mainījās treneri un tagad notiek centieni dabūt komandu uz kājām. Kopumā gads komandai bija veiksmīgs.

Pāri okeānam devies kopā ar Ditu Liepkalni...
Bijām kopā vidusskolā, vēlāk viņa devās uz Teksasu, bet šobrīd spēlē Havaju salās. Šoziem, Ziemassvētku laikā, viņa atbrauca pie manis. Pretējā virzienā gan neizdevās aizbraukt. Protams, gribējās, bija iecere to darīt pavasara brīvlaikā, taču bija jāspēlē un brauciens nesanāca.

Visas vasaras pavadīji U-valstsvienībās?
Kā Amerikā beidzās skola, braucu uz Latviju spēlēt jauniešu izlasēs. Pērn Bulgārijā Eiropas U-20 čempionātā mierīgi varējām izcīnīt medaļas, taču zaudējām pāris spēlēs (savainojumu guva saspēles vadītāja Edīte Kresa) un beigās nenospēlējām kā vajadzētu. Gandarījums bija, saspringtā spēles galotnē uzvarot Vāciju (52:51).

Kolorado izdevās apmeklēt Denveras „Nuggets” un „Avalanche” spēles?
Uz „Nuggets” spēlēm gāju bieži. Biju arī uz „Avalanche”, amerikāņu futbola komandas un beisbola spēlēm. Redzēju visu, pirmajā gadā arī Andri Biedriņu, kad viņš kopā ar „Warriors” spēlēja Denverā.

Kad sāki plānot atgriešanos Eiropā?
No vidusskolas sakrājās vairākas lietas, pāris ģimenes problēmas, kas spieda ātrāk pieņemt lēmumu doties mājās. Neteiktu, ka Amerika bija apnikusi, bet gribējās kaut ko pamainīt. Pārāk ilgu laiku, četrus gadus, biju Kolorado, nedaudz traucēja vidusskolas laiks. Iespējams, vidusskolu labāk būtu vajadzējis beigt šeit, Latvijā un tad pāriet uz universitāti.

Lēmumu pieņēmu pēc sezonas beigām, domāju visu gadu. Šādas domas varētu būt bijušas katram latvietim Amerikā, kas aizbrauc spēlēt basketbolu – domas braukt mājās. Tā iznāca arī man.

Treneri, fani un komanda gribēja turpināt, galvenā trenere runāja ar mani. Centās pierunāt, lai palieku. Izskaidroju savu situāciju, viņa mani atbalstīja un novēlēja visu to labāko. Viņi atbalstīja manu lēmumu, jo zināja, ka esmu pasaules otrā pusē, prom no mājām. Pretimnākšana bija liela un palikām draugos.

Šajā laikā atradu „Prodep” aģentu, ar kuru ir vienošanās un viņš man meklē līgumus. Neesmu vēl pieņēmusi lēmumu, kur spēlēšu nākamajā sezonā. Aģents šobrīd informē, kurās komandās varētu spēlēt, bet tagad vairāk koncentrējos izlasei, ir liela vēlēšanās tikt sastāvā un doties uz Madridi.

Izlasē Tev uzreiz nācās pārslēgties no Amerikas uz Eiropas basketbolu...
Iejušanās neaizņēma daudz laika, grūtāk uzreiz iekļauties taktiskajos zīmējumos. Uzskatu, ka manā komandā Amerikā un šeit ir pilnīgi dažādas sistēmas. Daudz jādomā, kur un kā skriet, citas meitenes pie trenera Zvirgzdiņa trenējušās jau iepriekšējos gados. Ar laiku sāku visu saprast.

Kā vērtē aizvadītās treniņspēles ar jaunatnes komandām?
Treniņspēles ar zēnu komandām bija ļoti noderīgas, jo viņi ir atlētiski un stipri. Bija vairāk jāpiestrādā un jāpiedomā, kā kustēties. Brīžiem likās, ka viņi spēlē piebremzētāk, lai mūs nesavainotu. Pāris asumi sanāca, kopumā viņi centās mūs saudzēt. Skatījāmies video, kā spēlēt pret japānietēm un senegālietēm, tas atgādina zēnu spēles.

Pērn spēlēji Universiādē Taizemē un tagad ir izredzes tikt uz Olimpiādi...
Universiāde bija liels notikums un jutos tajās kā Olimpiskajās spēlēs. Tur gan bija tikai studenti, taču tāpat izdevās izbaudīt atmosfēru.

Tikt un spēlēt Olimpiskajās spēlēs ir bijis mans sapnis kopš bērnības. Tas neietekmēja manu lēmumu atgriezties Eiropā, jo pēc skolas tāpat uzreiz būtu braukusi uz Latviju. Skola beidzas maijā un mācības atsākas augusta beigās, septembra sākumā. Īpašas nozīmes tam nebūtu, ja vēlreiz brauktu uz Ameriku. Nākotnē ļoti gribu pabeigt augstskolu, taču šobrīd vajag atpūsties no mācībām, izdomāt, ko gribu darīt. Ieceru vidū varētu būt iespēja atgriezties Amerikā, lai pabeigtu mācības, ir varianti Latvijā. Tas ir tālākas nākotnes jautājums.

Motivācija ir augstākajā līmenī?
Visas meitenes ir ļoti strādātgribošas, visas cenšas un visas grib tikt uz Olimpiskajām spēlēm.

Treneri necenšas piebremzēt?
Tā ir, jo nevar pārāk daudz sapriecāties. Priekšā vēl tāls ceļš, taču mērķis ir sasniedzams.